Ievads
No visām japāņu dzejas formām, kas atdzejotas, vispazīstamākā un iemīļotākā, neapšaubāmi, ir haiku. Pirmoreiz haiku šī darba autori ieinteresēja pirms diviem gadiem, kad tikko tika sākta mācīties japāņu valoda. Autore haiku uzdūrās grāmatu veikalā, kur nesen bija iznākusi grāmata par haiku. Sākumā viņu pārsteidza haiku īsums, bet savaldzināja to izsmalicinātais jūtīgums, kas saglabā dzīvu saikni ar dabu un ikdienas notikumiem. Haiku dzejnieki uztver netveramas sajūtas un pauž tās ar bērna nepiesārņoto jūtīgumu, piešķirot haiku dzejas formai tās burvību.
Ar pārsteigumu viņa pamanīja, ka haiku spilgti iespiežas atmiņā. Tāltālas salas sen mirušu budistu dzeja par pilnmēnesi, skumjam rudens naktīm un plūmju ziediem paliek atmiņā tikpat spilgti kā dzejoļi par putniem, vardēm un moskītiem. Haiku iedvesmoja autori, lasot tās gribējās būt kaut nelielai daļiņai no tās mākslas pasaules, kas aptver haiku, pat ja varēja tikai apjūsmot tās. Haiku iedvesmoja autori izzināt Japānas kultūru un pat mēģināt pašai uzrakstīt haiku.
Protams, haiku rakstīšanas māksla nav izklaide vai vaļasprieks, japāņu tradīciju kopēji ir strādājuši daudzus gadus, pilnveidojot savu rakstības tehniku. Klasiskās haiku garums ir trīs rindas un to veido 5 – 7 – 5 zilbes. Tā ietver arī sezonas vārdu kigo, kas dzejolim piešķir galveno noskaņu un gaisotni. Tradicionālajai haiku jāietver atdalītājvārds kirezi.
Mērķis.
Izpētīt haiku vēsturi un attīstību.
Uzdevumi.
1. Izpētīt četru lielo haiku dzejnieku daiļradi.
2. Raksturot haiku klasisko periodu.
3. Pētīt mūsdienu jeb jauno haiku.
Hipotēze.
Japāņu dzejas formai haiku mūsdienās ir patstāvīga nozīme un vērtība ne tikai japāņu, bet arī pasaules kultūrās.
Darba uzbūve.
Darbs sastāv no īsa ieskata japāņu litereatūrā un dzejā, haiku izcelsmes un vēstures apskata, četru lielo haiku meistaru biogrāfijām un daiļrades, haiku jaunā un klasiskā perioda un 21. gadsimta haiku raksturojuma. Visā zinātniski pētnieciskajā darbā ir izmantoti Gunas Eglītes atdzejojumi.
1. Ieskats japāņu literatūrā
Vissenākās vēstures annāles. Japāņi savos rakstu darbos izmanto hieroglifu zīmes kanji, kas apmēram 3. gadsimtā caur Korejas pussalu iekļuva Japānā no Ķīnas, un vēlāk pašu izveidotās fonētiskās rakstu zīmes kana. Japānā pirms hieroglifu apgūšanas nebija nekādas rakstības, tādēļ nevar būt arī nekādu rakstības pieminekļu, kas attiektos uz laiku pirms 3. gadsimta. Pat pēc hieroglifu ieviešanas pagāja krietns laiks līdz kanas izveidošanai, tādēļ pirmie japāņu literārie darbi rakstīti ar hieroglifiem, kas ir tādi paši kā ķīniešiem. Par vissenākajiem sacerējumiem uzskata annāles Tennoki un Teiki, kuru pamatā bijuši imperatoru cilts raduraksti. Šie darbi nav saglabājušies, tomēr vēlāko laiku darbos ir atsauces no šīm divām grāmatām.
…
