1. JAUNIEŠU VECUMPOSMA RAKSTUROJUMS
Jaunības periodā salīdzinājumā ar pusaudžu periodu notiek personības izpausmju harmonizācija – stabilizēšana, līdzsvara iestāšanās. Jaunietis salīdzinājuma ar pusaudzi vairāk atbilst pieaugušajiem nekā jauniešiem. Šajā vecumā jaunieša personība vairāk individualizējas, nekā ir konformistiska. Personība pieaugušajiem un vienaudžiem, samazinās negatīvisms, palielinās paškontrole. Tā kā šo periodu psihologi (krievu) sauc par agrīno jaunību, tad teorijā var novērot agrīnai jaunībai autentiskas pazīmes – kaut arī notiek stabilizācija, agrīnās jaunības periodā personība vēl nav pavisam izveidojusies, tāpēc tās psihisko un personības attīstību pavada dažādas emocionālas „ dziņas un vētras ”.
Ne velti šo periodu (jaunību) sauc par „ vētras un dziņu ” laikmetu cilvēka dzīvē, kad cilvēks meklē savu īsto ES (patību), uzdodot jautājumus: kas viņš ir; kāda ir dzīves jēga; kas gaida nākotnē ? Jauniešus interesē globālas problēmas: Dievs, Cilvēks, Pasaule, Kosmoss, Morāle. Tml. Jauniešus uztrauc vientulība, viņi tiecās pēc mīlestības, pēc tuvības, tajā pašā laikā mēģinot izprast sevi, tāpēc arī saka, ka viņiem ir paaugstināta tieksme uz pašanalīzi, uz intraversiju, savas iekšējās pasaules izpēti.
1.1 ES attīstība jauniešiem
Jauniešu attīstības periodā psihes process ir patības jeb identitātes meklēšana vai atrašana.
Jaunībā cilvēks tiecas atrast atbildi uz jautājumu: „Kas es esmu ?”
Tā kā palielinās individualizācija, jaunieši arvien vairāk apzinās savu atšķirību no citiem. Pieaug vēlme sevi uztvert sevi kā vienotu veselumu – tiekties pēc „ nesaskaldības ” izjūtas, lai saskanētu iekšējās vajadzības, rīcības motivācija ar ārējo uzvedību saskarsmē ar citiem cilvēkiem. Ja cilvēkam iekšējā pārliecība, vajadzības ilgstoši nesaskan ar to, kas viņam jādara ārēji, var veidoties neiroze, zems pašvērtējums u. Tml.
Gadījumos, kad vecāki izvirza jaunietim (bērnam) pārāk augstus morāles kritērijus, projicē savas nerealizētās vēlmes bērnā, tad jaunietis izvēlās negatīvo identitāti kā protesta formu.
Jauniešu vecums vēl ir saistīts ar dzimuma identitātes izvēli. Ilgus gadus psiholoģijā valdīja uzskats, ka dzimuma identitātes izjūta ir jāieaudzina, piemēram, jau agrā bērnībā liekot zēniem spēlēties ar mašīnām, lietot (ļaut to darīt) spēka vingrinājumus, bet meitenēm likt spēlēties ar lellēm, „ spēlēties mājās” – tātad virzīt uz nākamo mājsaimnieces, sievas lomu. Vēl ir uzskats, ka dzimuma identitātes izvēli ietekmē arī audzināšana atbilstošā ģimenes struktūrā. Piemēram, zēnu audzina tikai māte. Cits ģimenes struktūras variants: viena meitene aug starp vairākiem brāļiem vai bez mātes, veidojas ievirzes atdarināšanas procesos. Sociālie psihologi varētu atrast ārējās ietekmes, kas veicina dzimuma identitātes izjūtas izveidi, kas ir jau piedzimstot, psihoanalītiķi – seksuālās vardarbības, pieredzes nozīmi bērnībā, fiziologi – iedzimtību u.tml.
…
