Latvijā līdz neatkarības atgūšanai valsts slimnīcās tika veikti gan oficiāli, gan krimināli sodāmi aborti, taču eksistēja arī neoficiāli aborti, jo ceļš līdz grūtniecības pārtraukšanai bija apgrūtināts, bija nepieciešams nosūtījums, kā arī pastāvēja garas rindas. Abortus veica tikai dažās klīnikās un speciālajā ambulatorijā - 15. poliklīnikā, kur operāciju zālēs tika veiktas operācijas bez atsāpināšanas, tikai ar vietējo anestēziju. [3] Latvijā mākslīgu grūtniecības pārtraukšanu reglamentē 1993.g. LM rīkojums - jebkura sieviete, kura sasniegusi 16 gadu vecumu un dzīvo šeit, Latvijā, ir tiesīga pārtraukt grūtniecību līdz 12. grūtniecības nedēļas beigām, un tam nav nepieciešama īpaša atļauja. Ja sieviete ir jaunāka par 16 gadiem, nepieciešama abu vecāku vai aizbildņa atļauja. Ja meitenei radies strīds ar vecākiem/aizbildni šajā jautājumā, nepieciešams Bāriņtiesas lēmums. Ja grūtniecības laiks ir lielāks par 12 nedēļām, jāsaņem īpaša atļauja, ārstu slēdziens par medicīniskajām indikācijām, kuru dēļ aborts nepieciešams, šādā gadījumā aborts var tikt veikts līdz 22.grūtniecības nedēļai .
Kristietības pasludinātais abortu aizliegums bija neapstrīdams līdz pat 15. gs. To stiprināja ne tikai kristīgās baznīcas autoritāte, bet arī uzskats, ka dvēsele iemājo cilvēkā no apaugļošanās brīža, līdz ar to apaugļotā olšūna jau uzreiz ir cilvēka dzīvība. Daži kazuistikas pārstāvji pieļāva domu par abortu iespējamību dažos gadījumos. No jūdaisma viedokļa aborts ir pieļaujams sievietes dzīvības glābšanai, jo dzemdību laikā prioritāte ir māte. [4] Lai gan aborti un jaundzimušo nogalināšana bija izplatīta parādība pirms kristietības jau grieķu un romiešu kultūrā, tomēr tikai 19. gs. pasaulē aizsākās sarunas par izvēles grūtniecību. Cilvēki sadalījās divās karojošās daļās - aborta atbalstītājos un pretiniekos. Medicīnas fakultātes studentiem aizliedza mācīt par kontracepciju, kā arī to atbalstīt un reklamēt. Tajā pašā laikā 1916.g. Francijā nodibināja pirmo iestādi „Dzimstības kontrole”, kas atbalstīja ģimenes plānošanu. Vēlāk šādu iestādi atvēra arī Anglijā un Vācijā.1920.g. izdeva likumu par sodu, ja tiek veikts aborts. 1956.g. pārdošanā iznāca grāmata „Nevēlamie bērni”. 1956.g. 8.martā atcēla likumu par kontracepcijas aizliegšanu. Līdz 1960.g. lielākajā daļā pasaules valstu aborts bija nelegāls. [13] Sievietēm nebija iespēju doties
