Prognozējamā pieņemšana.
Mēs izveidojām divus saliktus hierarhiskus regresīvus modeļus atsevišķi diadēm „tēvs-bērns” un diādēm „māte-bērns”, lai pārbaudītu, vai iedarbojas reālā un bērnu uztveramā saskaņotība starp vecāku vērtībām, bērnu – vecāku tuvība un patstāvības iedrošināšana uz bērnu uztveramo vērtību pieņemšanu. Lai izanalizētu, vai bērna dzimums ietekmē iedarbību uz vecāku vērtību pieņemšanu, mēs izmantojām regresīvus vienādojumus, kur bērna dzimums tika ievadīts pirmajā solī, citi otrajā, bet dzimums katra.
Tādejādi, mērenai vērtību pieņemšanai var būt dažādas saknes un, kā sekas, dažādi iejaukšanās ceļi. Līdzsvara Attiecību panākšanai laulāta pāra iekšienē un attiecībās vecāks-bērns jākļūst par galveno katras iejaukšanās mērķi, kas ir virzīta uz vērtību transmijas uzlabošanu ģimenē un pusaudžu tikumisko attīstību. Vecāki un pedagogi var veicināt pusaudža tikumisko attīstību. Pēc Kuczynsk un Hilderbrandt (1997) domām, lielākā daļa socializācijas problēmu ir saistīta ar attiecību vadīšanu. Specifiskāk, bērna paaugstināta pretestīva var pamatoties uz sliktu attiecību vēsturi. Tas padara par nepieciešamu pāreju no bērna uzvedības vadīšanas (ar speciālu tehniķu un prasmju palīdzību, piemēram, neparedzētu ārēju apstākļu pielietošanu, lai panāktu piekrišanu) pie attiecību uzlabošanas starp laulātajiem un starp vecākiem un bērniem (piemēram, regulējot distancēšanos un tuvumu). Bez tam vecākiem jāizskaidro translējamo vērtību svarīgums un nozīme, lai bērns varētu pilnā mērā aptvert to vērtību un apgūt šīs vērtības kā savas personīgās, ar to pašu jūtot patstāvību, sekojot tam (Hardy, 2008). Savukārt, pusaudža augošā patstāvība ir svarīgākais faktors psihosociālajā adaptācijā, kas saistīts ar rindu vēlamu izglītības rezultātu (Grolnick, 1992, Soenens, 2007. Izglītības iestādēs studenti, kuri jūt savas autonomijas atbalstu, parasti ir vairāk autonomi mācībās un ar tieksmi integrēt mācāmo materiālu.
Nobeigumā, šis pētījums parādīja, ka vērtību nodošanas procesā uz pieņemšanas etapu uz pusaudžiem nedrīkst raudzīties kā uz pasīviem un konformistiskiem, kuri piekāpjas viņu vecāku vēlmēm; pieņemšana jāuzskata par sapratnes, piekrišanas un integrācijas procesu. Lai veicinātu to vērtību nostiprināšanos, kuras vecāki gribētu redzēt savos bērnos, vecākiem jāveido tuvs un harmonisks ģimenes konteksts, kurā bērns izjūt sevi kā patstāvīgu personību, kura autonomija tiek iedrošināta. Tā ir „elastīga aizstāvība” (Scabini 2006), kura raksturojas ar atbildīgām rūpēm ģimenes cikla dotajā posmā.
…
