18. gs. beigās un 19. gs. sākumā latvieši nebija noteicēji savā zemē. Ekonomiskā un politiskā vara piederēja Krievijas cara ierēdņiem un vietējai vāc baltu muižniecībai.
19. gadsimts atnesa latviešu zemnieku brīvlaišanu. Zemnieks kļuva personīgi brīvs. Viņš guva iespēju iepirkt zemi un mājas. Sāka veidoties saimnieki, kuru dzīve un labklājība bija atkarīga no paša uzņēmības un talanta.
Pārmaiņas.
Sākot ar 19. gs. 30. gadiem daļa brīvlaisto devās uz pilsētām. Strauji auga Rīgas un citu pilsētu iedzīvotāju skaits, mainījās nacionālais sastāvs. 1800. gadā Rīgā dzīvoja 27894 cilvēki, bet 1867. gadā – jau 102590 cilvēku. Pilsētās veidojās jaunas saimniecības nozares – vagonbūve, kuģu būve, ķīmiskā rūpniecība, cementa ražošana. Latviešiem radās iespēja virzīties un ieņemt brīvās vietas rūpniecībā un transportā, viņi kļuva par strādniekiem, būvuzņēmējiem, jūrniekiem, tirgotājiem.
Līdz ar to 18. gs. beigās Rīgā meklējami latviešu buržuāzijas sākumi, kuri daļai latviešu amatnieku izdodas iegūt zināmu turību. Laukos latviešu buržuāzija veidojās pēc dzimtbūšanas atcelšanas, kad muižnieki sāk pārdot zemi par dzimtu ( Vidzemē kopš 1849. gada, Kurzemē kopš 60. gadiem.)
Izglītība.
Daudzi turīgie latvieši sāk sūtīt savus bērnus augstākās skolās; iegūt izglītību dažreiz laimējas arī vienam otram trūcīgu vecāku dēlam. Tā rodas pirmā latviešu inteliģence, pie kuras pieder K. Voldemārs, J. Alunāns, K. Barons, K. Biezbārdis u.c.
19. gs. 50 gados latviešu inteliģence par savu mērķi uzskatīja latviešu atbrīvošanu no sociālā un nacionālā jūga. Tas bija jaunlatviešu kustības sākums.
1855. gadā izveidojās Tērbatas Universitātes latviešu studentu pulciņš, kuru kodolu veidoja K. Voldemārs, K. Barons un J. Alunāns. Šie jaunieši veicināja latviešu kultūras attīstību.
Pirmais laikraksts.
Vācieši šos latviešu inteliģentus nosauc par jaunlatviešiem.1856. gadā sāk iznākt jauns latviešu laikraksts „Mājas Viesis „(1856. – 1906.), kurā līdz 1860. gadam parādās arī jaunlatviešu raksti. Tā redaktors Ausis Leitāns bija pirmais latvietis, kurš kļuva par latviešu laikraksta vadītāju. „Mājas Viesī” publicējās J. Caunītes Rīgas Latviešu pulciņa un Tērbatas latviešu studenti.
Jaunlatvieši uzsāk cīņu par latviešu buržuāzijas ekonomiskajām un daļēji arī politiskajām prasībām. Savos rakstos krievu un vācu laikrakstos un brošūrās jaunlatvieši prasa reformas, lai panāktu latviešu uzņēmējiem tādas pašas iespējas kā vāciešiem. Tautiešiem, kam ir nauda, viņi ieteic iegūt zemes īpašumus, pievērsties tirdzniecībai, rūpniecībai un jūrniecībai. Jaunajos apstākļos vajadzīgas arī plašākas zināšanas, tāpēc jaunlatvieši propagandē visāda veida izglītību, grāmatu lasīšanu, popularizē zinātnes atziņas utt.
Uzskati.
Lai dzīvē tiktu uz priekšu, pārvācošanās vairs nav nepieciešama, un jaunlatvieši izsmej tā sauktos „kaunīgos latviešu”, kas uzdodas par vāciešiem un noraida vāciešu pausto uzskatu, ka izglītots latvietis nemaz nav iespējams. Viņi uzsver, ka latvieši ir pilnvērtīga tauta, kurai jau senatnē bijusi augsta kultūra. Jaunlatvieši daudz dara. Lai uzlabotu latviešu literāro valodu; viņi arī aicina krāt (K. Voldemārs) un paši krāj folkloru (K. Barons), jo uzskata, ka tā ir skaidras latviešu valodas avots un pamats nacionālai literatūrai.
Jaunlatviešu ietekmē darbību sāk daudzas „dziedēšanas biedrības”. „Rīgas latviešu biedrība”(dibināta 1868. gadā) organizē teātri, zinību komisiju un 1873. gadā sarīko pirmos vispārējos dziesmu svētkus.
Jaunlatvieši nav revolucionāri noskaņoti, viņi nedomā, ka muižniekiem zeme jāatņem, tāpēc no zemnieku nemieru kustības norobežojas un savas prasības cenšas panākt mierīgā ceļā : kritizē Baltijā pastāvošos apstākļus, prasa reformas, gaida palīdzību no cara un cer uz panākumiem ekonomiskajā laukā.
Jaunlatviešu cīņa pret feodālisma paliekām un nacionālo apspiestību atrod atbalsti plašās latviešu tautas masās.
„Pēterburgas Avīze.”
Laikā no 1862. līdz 1865. gadam jaunlatvieši K. Voldemārs, K. Barons un J. Alunāns izdod laikrakstu „Pēterburgas Avīzes”, kur cīnās par saviem uzskatiem un prasībām. Viņi nostājas pret pārmērīgu baznīcas ietekmi dzīvē, mudina nenicināt zemes dzīvi un tās labumus. Salīdzinājumā ar citiem tā laika latviešu avīzēm „Pēterburgas Avīžu” saturs ir ļoti vispusīgs : tur ir plaša informācija par Krievijas un ārzemju notikumiem, raksti par politiku, ekonomiku, tieslietām, lauksaimniecību, dabaszinātniekiem, izglītību.
Laikraksta satīriskais pielikums „Zobu gals” šausta bizmaņus (atpakaļ rāpuļus), „kaunīgos latviešus”, izsmej mācītājus un muižniekus.
Taču jaunlatviešu kustību šajā posmā vēl nevarēja saukt par tautas kustību.
Jaunlatviešu otrais posms.
Ar 1868. gadu sākās jaunlatviešu kustības jauns posms, kas turpinājās līdz 90. gadu sākumam. Par jaunlatviešu darbības centru kļuva Rīga, izmantojot cara valdības doto atļauju dibināt latviešu komiteju ziedojumu vākšanai Igaunijas bada cietējiem, tika izstrādāti Rīgas Latviešu biedrības statūti. 1869. gadā sāka iznākt laikraksts „Baltijas Vēstnesis”.
19. gs. 70. gadi bija jaunlatviešu kustības uzplaukuma laiks. Rīgas Latviešu biedrība rīkoja plašus masu pasākumus, latviešu izglītības darbinieku un zemkopju konferences. Nacionāli domājoši skolotāji pārrunāja, ko mācīt skolēniem, iestājās par to, lai mācības noritētu latviešu valodā, vērsās pret miesas sodiem skolās.
Rīgas Latviešu biedrība raudzījās, lai latviešu valodā izdotu grāmatas. Pēc Krišjāņa Barona, Friča Brīvzemnieka un citu jaunlatviešu ierosinājuma sāka folkloras vākšanu, kurā iestājās daudz cilvēku. 1888. gadā iznāca Andreja Pumpura eposs „Lāčplēsis”. Par svarīgu uzdevumu jaunlatvieši uzskatīja latviešu valodas veicināšanu. Juris Alunāns un Atis Kronvalds ieviesa latviešu valodā jaunus vārdus, pilnveidoja pareizrakstību.
Jaunlatviešu kustība trīsdesmit gadu pastāvēšanas laikā kļuva par plašu nacionālās atbrīvošanās kustību, kuru vadīja nacionālā inteliģence. Jaunlatvieši veicināja latviešu tautas tapšanu, par nāciju. Paredzēja veidot modernu sabiedrību.
