Joga un kristīgā meditācija

SECINĀJUMI
Literatūrā un pētniecībā kopumā pastāv divi viedokļi, kā ir traktējama joga: pirmā – joga ir Austrumu reliģiju sastāvdaļa, kas veidojusies konkrētā reliģijā, līdz ar to iemieso visu to, ko šī reliģija nes; otrā – joga nav reliģija, bet gan disciplīna vai sistēma, kura ir izmantojama dažādās reliģijā. Tā kā joga izmantota hinduismā un budismā, tad stereotipiski joga saistās lielākoties tikai ar šīm reliģijām. Tiesa, netiek noliegts fakts, ka jogas saknes meklējamas Austrumos.
Meditācija, kas ir sastopama gandrīz visās reliģijās, ir viens no nozīmīgākajiem cilvēcei dāvātajiem instrumentiem sevis iepazīšanas ceļā. Kristīgā meditācija palīdz cilvēkam progresēt, pacelties pāri domām, koncepcijām un priekšstatiem, tā palīdz apzināties, ko nozīmē būt šeit un tagad. Meditācija ir esība ar Dievu. Kristīgā meditācija palīdz pieredzēt Dievu nevis racionāli, bet intuitīvi. Kristīgā meditācija nav iedomājama bez miera un klusuma, bet viens no galvenajiem instrumentiem, ir mantras atkārtošana.
Pētnieku vidū, kas atbalsta kristiešu vidū praktizētu jogu, dominē viedoklis, ka fiziska jogas prakse, vai jogas asanu veikšana, var pilnveidot kristiešu garīgo praksi, sagatavojot prātu meditācijai un tiešai, atvērtai komunikācijai ar Dievu. Lai gan kristīgā meditācija ārēji izskatās vienkārša, jo nav redzama burtiska fiziska aktivitāte, tā praksē īstenojama ir grūti, jo jāatīsta sevī spēja nomierināties un apzināties konkrēto mirkli. Šo spēju uztrenēšanai kā labs rīks tiek uzskatīta joga. Tādejādi jāsecina, ka literatūrā joga nereti pozicionējama kā process pirms meditācijas.
…