2.10. Kvarteti.
Kvartetu mūzikas jomā Haidnam bija tādi pati nozīme kā simfoniskās mūzikas laukā, proti, viņš bija viens no šī žanra pamatlicējiem. Kvartetus Haidns rakstīja visu mūžu, bet labākie no tiem komponēti 80. un 90. gados.
Haidna kvartetos nav „galantā” stila ārišķīgo izrotājumu, salona mūzikas dekoratīvā greznuma. Tautasdziesmām un tautas dejām līdzīgo melodiju vienkāršība tur apvienojusies ar balsu ļoti meistarīgu kontrapunktisku vijumu un noslīpētu formu. Daudziem kvartetiem piemītošā dzirkstošā jautrība, nebēdnība un tautas humors izraisīja konservatīvajos kritiķos pat negatīvu attieksmi-viņi saskatīja Haidna kvartetos „mūzikas vērtību apvainojumu”, „blēņošanos”. Taču ne tikai jautrība un nebēdnība raksturīga Haidna kamermūzikai. Viņa kvartetos noskaņu un izjūtu gradācijas ir dažādas-no gaišas lirikas līdz sāpīgām, pat traģiskām emocijām.
2.11. Oratorija „Gadalaiki”.
No Haidna vokālajām kompozīcijām, kas līdz mūsu dienām saglabājušas savu nozīmību, ievērojamākās ir viņa oratorijas. Jau 70. gados Haidns bija uzrakstījis nelielu oratoriju „Tovija atgriešanās”. Tomēr ievērojamākos skaņdarbus šinī žanrā Haidns sacerējis mūža beigās-tie ir „Pasaules radīšana” (1799) un „Gadalaiki” (1801).
Oratorijas „Pasaules radīšana” libretu uzrakstījis barons van Svītens, izmantodams Džona Miltona poēmas „Pazaudētā paradīze” sižetu, kas savukārt aizgūts no pazīstamās Bībeles leģendas. Oratorija sastāv no trim daļām: pirmajās divās stāstīts par nedzīvās un dzīvās dabas pakāpenisku radīšanu līdz brīdim, kad parādījās cilvēks; trešā daļa stāsta par pirmo cilvēku-Ādama un Ievas laimīgo un bezrūpīgo dzīvi paradīzē…
