Ievads
Jūgendstils 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā izbaudīja dažādu attieksmi - no absolūta nolieguma līdz pakāpeniskai reabilitācijai un sava veida renesansei pēdējos gadu desmitos, ieņemot stabilu vietu mākslas vēsturē līdzās tradicionālajiem stiliem - gotikai, barokam vai klasicismam. Visspilgtāk šī stila pārstāvju centieni īstenojās tieši arhitektūrā, it īpaši individuālajā celtniecībā, taču tika celtas arī tirdzniecības ēkas, stacijas, teātru ēkas, daudzdzīvokļu īres nami. Jūgendstils ieviesa brīvu, funkcionāli pamatotu celtņu plānojumu, karkasa konstrukciju un jauno būvmateriālu (dzelzsbetona, stikla, metāla u.c.) plašu izmantošanu. Aktīvi tika risināts mākslas veidu sintēzes problēmas. Tādējādi bija sperts pirmais solis 20.gs. modernās arhitektūras attīstībā, veidojot pārejas posmu no 19.gs. otrās puses tradicionālajām formām uz 20.gs. arhitektūras risinājumiem
Jūgendstila vispārējs raksturojums
Jūgendstils ar savu tēlainību, noskaņu, mākslinieciskumu un izteiksmes spēku ir viena no spilgtākajām parādībām 20.gs. mākslā un tā radās kā reakcija pret akadēmisko stilu formu valodu balstīto 19.gs. eklektisma stilu.
Nepieredzēti īsā laikā tas iekaroja gandrīz visu Eiropu un atsevišķās vietās spoži uzzibsnīja arī citur pasaulē. Tas bija 19.gs. nogales un 20.gs. sākuma stils, kas iemiesojās faktiski visās vizuālajās mākslās, grafikā, glezniecībā, lietišķajā mākslā, arhitektūrā.
Jūgendstila formu valoda atrodama gan tālaika ēku fasādēs iekštelpu apdarē būvgaldniecības izstrādājumos, apkalumos, vitrāžās un metālapkalumos, gan mēbelēs traukos, galda piederumos, gaismekļos, apģērbos, plakātos, reklāmās, etiķetēs, grāmatu noformējumā, burtos utt. Jūgendstila metodoloģijas pamatā bija neparasts, netradicionāls formu traktējums, kas saistījās ar simetrijas un regularitātes noliegumu, ar izteiksmīga arhitektoniskā tēla meklējumiem.
…
