Jūgendstils ir plašs mākslas satils, kas attīstās no 1890. līdz 1905. gadam Eiropā un ASV. Virziena teorētiskos pamatus izstrādāja angļu rakstnieks, makslinieks Viljamss Moriss.
Jūgendstils aptvēra visus makslas stilus un atjaunoja mākslas vienotību, visspilgtāk tas izpaudās lietišķajā mākslā un arhitektūrā. Jūgendstils modernizē arhitektūru un mēbeles, kas iestigušas vecajos stilos un banalitatē. Jaunais stils ienāca mēbeļu, porcelāna un stikla apdarē, metālmākslā, tapetēs un dekoratīvajos audumos. No dekoratīvi lietišķās mākslas jūgendstils pārsviedās uz tēlotāju mākslu- lietišķo grafiku, grāmatu mākslu, plakātu, glezniecību, kā arī arhitektūru, kur tas guva plašas izpausmes iespējas.
Meklējot jaunus izteiksmes līdzekļus, mākslinieki vispirms pievērsas dabai kā pirmavotam. Jūgendstila māksliniekus visvairak iedvesmoja flora, fauna un dabas dinamika – plūstošs un viļņojošs ūdens, plīvojoši mati, pāvi, gulbji, čūskas, magones, lilijas, augu motīvu savijumi, liekti saspriegtu līniju pinumi, apļu, kvadrātu formas. Florālajā dekora atspoguļojas interese par dabas struktūru nevis krāšņumu. Akcentēti tika auga kāti, lapas arī saknes, bieži vien aizēnojot ziedu.
Tiekšanās uz dzīvo dabu bija tik liela, ka vāze pārvārtās par ziedu, galda lampa par sēni, lampas kupols par koka lapotni.…