Jūlijas Gipenreiteres grāmatas "Turpinām saprasties ar bērnu. Vai tā?" teorijas analīze

5. Es vēstījuma nozīme pozitīvas saskarsmes veidošanā
Es vēstījums paredzēts tam, lai bērns vai pieaugušais sarunbiedrs sadzirdētu un saprastu mūs. Ja nedarām zināmu, ko jūtam, cilvēkam gluži vienkārši tas var neienākt prātā. (163)
Spēcīgas negatīvas jūtas nedrīkst turēt sevī, nav pareizi, ja cilvēks sevī tur aizvainojumu un dusmas pret citu un neliek viņam par tām zināt. Lai izteiktu savas jūtas tā, lai tas nekaitētu citiem un neaizvainotu viņus ir labs paņēmiens- es-vēstījumi:tie satur personu vietniekvārdus: es, man, mani.
Šis vēstījums ļoti labi noder tad, ja vēlaties izteikt savas jūtas, bet tajā pat laikā neaizvainot otru cilvēku.
Piemērs no manas dzīves,izlasot grāmatu pamēģināju šo es-vēstījumu uz sava vīra. Draudzenes bieži stāsta par to, ka viņu vīri bieži dāvina vieņām zidus, bet manējais vīrs tā nedara- puķes no viņa saņemu tikai īpašajās, jeb svētku dienās, kas dažreiz mani aizvaino, jo liekas, vai tiešām ir tik grūti sagādāt prieku savai sievai un uzdāvināt tā pat, neparko puķīti. Situācija: vakarā ēdām vakariņas ar vīru, es drūmu skatienu paskatījos pa logu un skaļi noteicu: ārā sniegs, bet tā gribās pavasara noskaņojumu, kā man patiktu, ja uz palodzes parādītos kāda koša puķīte.
Nezinu tā bija sakritībai, vai kas cits, bet pēc divām dienām manu palodzi rotāja skaistas pavasarīgas narcises. Tādā veidā man palika vieglāk, jo izteicu savas jūtas, tikai savādākā formā, nekā to būtu darījusi agrāk, kas iespējams būtu novedis līdz strīdam un vēl lielāka aizvainojuma.
Pielietojot es-vēstījumu svarīgi ir runāt no sirds, nevis mehāniski iekaltas frāzes, jo šis vēstījums pazemina emocionālo spriegumu sevī, ja vārdi nāks no sirds, tad arī spriegums samazināsies.
…