Filozofiskais pamats jūras tiesību vēsturiskajai attīstībai ir kompromisa meklēšana starp divām starptautisko jūras tiesību doktrīnām, kas pazīstamas pēc to latīniskajiem nosaukumiem - mare clausum un mare liberum. Mare clausum doktrīna atspoguļo to valstu intereses, kas vēlas pakļaut savai jurisdikcijai pēc iespējas lielāku jūras daļu. Savukārt doktrīna mare liberum aizstāv tās valstis, kuras uzskata par nepieciešamu saglabāt kuģošanas brīvību pasaules jūrās pēc iespējas plašākā apjomā.
17. gadsimts tiek uzskatīts par sākumu šo doktrīnu noformēšanai un savstarpējās attīstības uzsākšanai. Šajā laikā jūras tiesības attīstījās galvenokārt pamatojoties uz konkrētiem strīdiem, kurus aprakstīja juridiska rakstura traktātos. Tā holandiešu jurists Hugo Grocijs, kas bieži tiek dēvēts par moderno starptautisko tiesību tēvu, savu slaveno traktātu "Mare Liberum" sarakstīja, lai aizstāvētu holandiešu kompānijas Dutch East India Company tiesības tirgoties Tālajos Austrumos par spīti monopola tirdzniecības pretenzijām, ko tolaik izvirzīja Portugāle. Minētais traktāts pirmo reizi formulēja ideju par tiesībām uz kuģošanas brīvību tajās pasaules jūras daļās, kas nav tieši saistītas ar piekrastes valsti.
Paradoksāli, ka tieši Anglija - viena no slavenākajām koloniālajām jūras lielvalstīm - sākotnēji neatbalstīja mare liberum doktrīnas attīstību. Šī pozīcija bija pretēja Anglijas toreizējām interesēm, kas bija cieši saistītas ar zvejas tiesību aizsardzību tās piekrastes ūdeņos. Savu pozīciju aizsardzībai Anglijas Kronis izmantoja jurista Džona Seldena grāmatu "Mare Clausum". Šajā traktātā tika pamatotas Anglijas tiesības realizēt savu jurisdikciju attiecībā uz piekrastes ūdeņiem, lai iegūtu tur esošos dzīvos resursus. Jāatzīmē, ka tikai dažus gadus vēlāk, kad Anglija sāka attīstīt savas aizjūras kolonijas, tā pilnībā noliedza Seldena idejas un kļuva par visaktīvāko Grocija doktrīnas mare liberum atbalstītāju.
Doktrīnas mare liberum attīstības rezultātā navigācijas brīvība atklātajā jūrā izkristalizējās kā fundamentāls jūras tiesību pamatprincips un palika nemainīgs līdz šā gadsimta 40 gadiem. Paralēli šim fundamentālajam tiesību principam cauri gadsimtiem attīstījās vairākas jūras tiesības normas, kuras tika piemērotas uz salīdzinoši nelielu jūras daļu, kas bija tieši saistīta ar piekrastes valsts interesēm, proti, teritoriālo jūru. Šajā jūras zonā piekrastes valsts bija tiesīga realizēt savu teritoriālo jurisdikciju jūras tiesību noteiktajās robežās. Ārpus teritoriālās jūras jebkuras valsts kuģis bija pakļauts tikai sava karoga valsts jurisdikcijai un baudīja pilnu navigācijas un zvejošanas brīvību.
Jūras tiesību destabilizācijas process uzsākās ar brīdi, kad tika atklātas iespējas iegūt naftu un tās produktus no jūras dzīlēm. Tajā pašā laikā uzlabojās Eiropas un citu valstu tāljūras zvejas kuģu iespējas. Minētie kuģi aizvien intensīvāk, lai iegūtu dzīvos resursus, sāka izmantot tos ūdeņus, kas atradās tieši aiz citu valstu, galvenokārt Latīņamerikas un Āfrikas, teritoriālās jūras robežām.
Ekonomisko procesu rezultātā parādījās divas jūras tiesību attīstības tendences. Abas tika saistītas ar vienu ģeogrāfisko veidojumu - kontinentālo šelfu, bet mērķis, ko dažādas valstis vēlējās sasniegt, bija diametrāli pretējs.…
