Nobeigums
Jurijs Tiņanovs (krievu: Юрий Николаевич Тынянов, 1894—1943) bija ebreju cilmes krievu rakstnieks, literatūrzinātnieks, izcils Puškina dzīves un daiļrades pētnieks. Ievērojamākais J. Tiņanova darbs ir romāns "Puškins", kas autora slimības dēļ palika nepabeigts. (Нянковский, 2009)
Jurijs Tiņanovs latviešu literārajās aprindās ir pazīstams jau kopš 1982. gada, kad Rēzeknē tika iedibināti Tiņanova lasījumi, kurus toreiz vadīja tā laika klasiķis Venjamins Kaverins un vēl šobaltdien nenogurdināmā Maskavas Gorkija Literatūras institūta profesore Marieta Čudakova. Lasījumi notika un notiek vēl šobaltdien ik pēc diviem gadiem, kad Rēzeknē pulcējas zinātnieki no Krievijas, Igaunijas, ASV, Izraēlas, Šveices, arī no Latvijas. (Peters, 2014)
1981. gadā tika atklāts J. Tiņanova muzejs, 1999. gadā uzstādīts Puškina piemineklis Rīgā. 63 Rēzeknes iedzīvotāji finansējuši arī Māras Kalniņas veidoto A. Puškina medaļu, kura atrodas vadošajos dzejnieka muzejos Krievijā, kā arī A. Puškinam veltīto medaļu muzejā Piemaskavā. (Jonāne, 2004)
Kornejs Čukovskis liecina: "Tiņanova grāmatas, kas parādījās ar pārtraukumiem pēc vairākiem gadiem, tika lasītas alkatīgi un ar satraukumu. Var likties savādi, ka 30. gadu lasītājam bija tik nepieciešams stāstījums par simts un pat divsimts gadu seniem notikumiem. Tiņanovs bija vēsturnieks, pie tam visgodīgākais, kurš nekad neizkropļoja vēsturiskus faktus, lai iztaptu sava laika priekšstatiem." Un Iraklijs Androņikovs: "Tiņanovs rakstīja nevis vienkārši biogrāfiskus romānus, bet ar vārda spēku izskaidroja kultūras likteņus, parādīja, par kādu cenu ir pirkta to nemirstība." Tāpēc nav brīnums, ka Staļina lielā terora laikā 30. gadu beigās Tiņanovs mēģināja izdarīt pašnāvību - rakstnieka paustā patiesība arī par seniem laikiem bija spēcīgāka par nežēlīgo un nožēlojamo boļševiku režīmu... Tiņanovam tomēr izdevās 1943. gadā nomirt savā gultā, nevis koncentrācijas nometnē.
…
