Kā zināms, arhitektūra mēdz izteikties noteiktā, savdabīgā celtņu, ēku, iekārtu, konstrukciju, pilsētu, parku un vispārīgi dažādu objektu kvalitātē vai īpatnējās pazīmēs, kas šodien objektiem piedod zināmu, no citiem objektiem atšķirīgu vārtību. Jau no seniem laikiem arhitektūru uzskata kā spilgtu, iespaidīgu un raksturīgu kādas tautas vai valsts kultūras līmeņa rādītāju un tādēļ arī visās zemēs un pie visām tautām arhitektūriskā kvalitāte celtniecības objektos arvien tapusi augsti cienīta. Pēc viņas arvien ir daudz prasīts un arvien tiek daudzas vērtības un pūļu pielikts arhitektūras mākslas izkopšanai.Tautas un valstis arvien cenšās ar arhitektūras palīdzību piedot savām celtnēm izteiksmīgāku raksturu.
(1936.g., E. Laube "Pēdējā brīdī".)
Tā arī īsti nav noformulēts, kas ir arhitektūra. Visās avīzēs un žurnālos, un grāmatās var izlasīt atšķirīgu formulējumu. Tā tiek rakstīts svešvārdu vārdnīcās:
"Arhitektūra tiek uzskatīta par celtniecības mākslu, mākslu projektēt un būvēt, dažkārt arhitektūru kā projektēšanas mākslu stāda pretī celtniecībai kā projekta realizēšanai dabā".
Būtībā arhitektūra ir gan māksla, gan inženierzinātne. Atšķirībā no gleznas vai skulptūras, kuru mēs tikai aplūkojam, arhitektūrā mēs dzīvojam. Ar arhitektūru ir saistīts ikviens – vai tā ir māja, dzīvoklis vai vienkārši darba vieta – tā ir mūsu apkārtne. Savā ziņā arī ikviens no mums ir arhitekts. Mēs veidojam savu vidi, iekārtojam telpas, nodrošinām sev komfortu. Arhitektūra ir senākā no mākslām – vispirms dzīvošanai tika piemērotas alas un tikai pēc tam parādījās zīmējumi uz tām. Arhitektūra ir pirmais, ko iepazīst atbraukušie tūristi. Tā izsaka tautas garīgās vērtības, tradīcijas un sapratni par skaisto. Ievērojamais somu arhitekts – teorētiķis Ero Sārinens ir teicis, ka arhitektūrai jābūt cilvēces centienu apkoptam iemiesojumam. Ēģiptes piramīdas un Francijas katedrāles ir savu laikmetu gara precīzākais atspoguļojums, taču cilvēka centieniem jāatklājas ikvienā celtnē, pat vispieticīgākā lauku mājiņā.
Rīgas jūrmala, no 1920. gada – Rīgas Jūrmalas pilsēta, no 1959. gada – Jūrmalas pilsēta, pazīstama kā kūrorts kopš 19. gadsimta. Tās piejūras daļa Rīgas jūras līča krastā attīstījusies kā pilsētnieku vasaras atpūtas vieta ar blīvu vasarnīcu tipa ēku būvi. Tālāk uz rietumiem atrodas Ķemeru balneoloģiskais un dūņu dziedniecības kūrorts ar tam atbilstošu iekārtojumu.
Pirmās ziņas par vasarnieku ierašanos Jūrmalā attiecināmas uz 19. gadsimta sākumu, kad pēc krievu-franču t.s. Napoleona kara Dubultos vasarās sabrauca atpūsties armijas virsnieki. Ķemerus par valsts kūrortu atzina 1838, gadā.
Minēto teritoriju apgūšana un dabas vides izmantošana nav nejauša. 18. gadsimta beigās un it īpaši 19. gadsimta sākumā atklāj lielāko daļu pazīstamo Rietumeiropas kūrortu. Latvijā pazīstamie bija bieži apmeklētie Vācijas kūrorti – Marienbāde, Bādenbādene, Doberāna, Karlsbāde u.c.…
