Jūru un okeānu atsāļošana ar apgrieztās osmozes metodi

Ievads
Tikai 3% no visiem ūdens krājumiem uz zemes ir saldūdens. Daļa no tiem vēl nav apgūti, daļa ir piesārņota, bet citur saldūdens ir minimāli daudzuma ziņā. Tādēļ, lai spētu cilvēkus pietiekami nodrošināt ar ūdeni, ir mēģināts iegūt dzeramo ūdeni no jūrām un okeāniem, tos atsāļojot. Viena no izplatītākajām metodēm, kā to veikt, ir apgrieztā jeb pretēji vērstā osmoze.

Ieskats vēsturē
Ūdens atsāļošana nav tikai mūsdienu tehnoloģiju sasniegums. Ko līdzīgu jau ir centušies darīt ēģiptiešu, persiešu, ebreju un grieķu civilizācijas, pētot dažādus okeānu atsāļošanas procesus. 4.gs. p.m.ē. atsāļošanu veica arī Aristotelis un Hipokrāts, tikai izmantojot destilācijas metodi. Interese par atsāļošanu parādījās kā bailes no noslāpšanas kuģojot 1791. gadā un Tomass Džefersons izstrādāja destilācijas metodi. Atkārtoti ūdens atsāļošanas tēma aktuāla bija pēc otrā pasaules kara, kad bija ūdens krīze, bet šo procesu ieviešanu kavēja ekonomiskā puse. Bet jau 1959. gadā pirmo apgrieztās osmozes membrānu radīja Loebs un Soirajans Kalifornijas universitatē. Un tā, attīstoties tehnoloģijām un iespējām, sāka arī aktīvi veikt un pielietot atsāļošanas sistēmas.

Apgrieztā osmoze
Pati osmoze nozīmē vielu daļiņu plūsmu no lielākas koncetrācijas uz mazāku. Kad osmotiskais spiediens sasniedz savu maksimumu, kad tālāk vairs spiediens nevar kāpt, to sauc par līdzsvara spiedienu. Spiedienu cenšoties paaugstināt vēl no šī punkta, plūsma sāk iet pretējā virzienā.

…