1. Vācija 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā.
18. gadsimta Vācijai raksturīga feodālā sadrumstalotība, kā arī samērā lēns nācijas veidošanās process. Iekšējais tirgus attīstīts visai vāji, bet lauksaimniecībā valda dažāda tipa feodālās attiecības; turklāt Vācijas austrumdaļā vēl ir saglabājusies dzimtbūtnieciskā iekārta. Rūpniecības progress neliels, tikai 18. gadsimta beigās ekonomikā nozīmīgu vietu sāk ieņemt lielās manufaktūras. Šajā laikposmā Prūsijas absolūtismam raksturīgas militāri birokrātiskā režīma iezīmes.
Lai gan 19. gadsimta sākumā Napoleona okupācijas laikā tiek realizētas dažas progresīvas reformas, tomēr Vācijā pieaug pret frančiem vērsts noskaņojums. Pēc uzvaras pār Napoleonu Vācija joprojām paliek sadrumstalota, tās vienību nenodrošina arī izveidotā Vācu savienība. Cīņā pret tirāniju iesaistās galvenokārt tikai progresīvā inteliģence. Rūpniecības uzplaukums un sabiedriskās kustības aktivizēšanās aizsākas trīsdesmitajos gados.
Neskatoties uz visai konservatīvo sociāli politisko dzīvi, gara pasaule Vācijā ir mainīga - kultūrā zūd vecie strāvojumi un rodas jauni, attīstās un pilnveidojas vairāki mākslas žanri. Šajā laikā vācu kultūru veido izcilas personības: L. Bēthovens, G. Hēgelis, J. V. Gēte. Katrs no viņiem spēj radīt jaunu laikmetu mūzikā, filozofijā, literatūrā.
J. V. Gēte savā mūžā iepazinis visai daudzveidīgus kultūras strāvojumus, tomēr dižā vācu mākslinieka daiļradi būtiski ietekmējušas divas ievērojamas Eiropas kultūras parādības - apgaismība un romantisms. Sarežģīta ir Gētes attieksme pret šiem kultūras strāvojumiem. Romantisms visai spilgti izpaužas ,,Fausta” pirmajā daļā, bet otro daļu Gēte ir nosaucis par ,,klasiski romantisko fantasmagoriju” (fantastisks priekšstats par kaut ko; fantastiskas ainas).…
