KAĶIS UN CILVĒKS
Virkne felinologu uzskata, ka suns ir sameklējis cilvēku, bet cilvēks savukārt sameklējis kaķi. Kaķi sākuši kontaktēties ar cilvēku kopš tā laika, kad cilvēki pārtrauca klejojošo dzīvesveidu un apmetās vienā noteiktā vietā. Cilvēki un kaķi līdzās dzīvo jau aptuveni 12 tūkstošus gadu. Atšķirībā no suņiem, kaķiem nav pieņemams klejojošs dzīvesveids, tāpēc, tikko cilvēks sāka veidot pastāvīgas apmetnes, tūlīt arī mājokļu tuvumā uzradās kaķi. Šādas kopdzīves iemesls bija pavisam vienkāršs – cilvēka mītņu tuvumā vienmēr bija iespējams atrast ēdiena atliekas, kas nodrošināja kaķiem pārtiku. Vienlaikus cilvēka tuvumā parādījās grauzēji, kas bija labs medījums kaķiem. Cilvēks ātri novērtēja kaķa derīgumu un sāka to pieradināt.
Piejaucēšana notika pakāpeniski. Vispirms nācās ierobežot dzīvnieka teritoriju, kas bija pirmais etaps kaķa pieradināšanai. Taču bija jānomainās vairākām dzīvnieku paaudzēm, līdz kaķis kļuva par mājdzīvnieku. Dzīvojot kopā ar cilvēku, kaķim mainījās gan uzvedība, gan arī anatomiskās iezīmes. Pirmkārt, pavājinājās plēsējam raksturīgā daba (kas joprojām ir saglabājusies savvaļas kaķiem) – medību instinkts kļuva vājāks, tāpēc kaķis šodien it labi var sadzīvot ar tiem dzīvniekiem, kuri dabiskā vidē ir viņu ienaidnieki, piemēram, ar suņiem. Jaunais barības ieguves veids stimulēja anatomiskās izmaiņas: kaķa skelets kļuva vieglāks, smadzeņu apjoms samazinājās par ¼ daļu (smadzenes vairs nebija tik ļoti jānopūlas, meklējot izdzīvošanas līdzekļus), daudzveidīgā barība sekmēja barības trakta palielināšanos par trešdaļu. Cilvēka prasība pēc integrēta, jauka mājdzīvnieka veicināja kaķa rakstura izmaiņas, proti, nepieciešamību pēc cilvēku glāstiem, pastāvīga kontakta.
Pirmās ziņas par kaķu piejaucēšanu saistās ar 6. Gadu tūkstoti p. m. ē., ar Anatoliju, kur tika atrastas figūriņas, kurās attēlotas sievietes, kas rotaļājas ar kaķiem. Protams, ka tie bijuši savvaļas kaķi, kuri dzīvojuši šajā apvidū. 6. Gadu tūkstoša beigās un 5. Gadu tūkstoša sākumā p. m. ē. Kaķus kā mājdzīvniekus audzēja Jordānijā un Indijā, bet mūsu ēras 3. Gadu tūkstotī kaķi jau bija plaši izplatīti no pašreizējās Sudānas teritorijas līdz Ēģiptei. Arheoloģiskie izrakumi Benī Hasanā gan liecina par to, ka kaķi turēti Ēģiptē jau 2000. Gadā p. m. ē., bet kapenēs atrastie zīmējumi, kas datēti ar 2750.-2650. G. p. m. ē. Un kuros attēloti kaķi ar kaklasiksnām, skaidri norāda uz to, ka kaķi bijuši jau domesticēti.
Nepārprotama ir Senās Ēģiptes ietekme kaķa kā mājdzīvnieka attīstībā. Kaķis Senajā Ēģiptē bija gan kulta dzīvnieks, gan veiksmīgi tika izmantots labības klēšu aizsardzībai pret grauzējiem. Ar kaķiem devās medīt putnus un citus sīkos dzīvniekus, kaķi izmantoja pat kā ieroci karā. Interesanti, ka ar Seno Ēģipti aizsākās kaķu kā svēto dzīvnieku turēšanas kults, kurš vēlāk izplatās arī citās Austrumu valstīs. Senajiem ēģiptiešiem bija divas dievietes – Mafdete un Basta -, kuru svētie dzīvnieki bija kaķi. Heliopoles un Bubastes tempļos Mafdete ir attēlota kaķa izskatā, bet ģimenes sargātājai Bastai ir sievietes ķermenis un kaķa galva. Ārzemju mākslas muzeja kolekcijā Rīgā ir divas labi saglabājušās kaķu mūmijas, kuras apliecina kaķa kā svētā dzīvnieka kulta eksistenci, jo ir balzamētas tikpat rūpīgi kā Ēģiptes augstmaņu mirstīgās atliekas.(1.,3.)
…
