16. gadsimtā Eiropā norisinājās Baznīcas šķelšanās, ko izraisīja protestantu reformācijas. Šajā laikā Eiropā valdīja renesanses, apgaismības strāvojumi, kas, savienojumā ar humānismu, radīja priekšnosacījumus reformācijas norisei.
Šo reformāciju vilni aizsāka Martins Luters, kurš bija pārliecināts katolis, kas visu savu dzīvi bija nodevis Baznīcai, savu dzīves piepildījumu uztvēra kā misiju būt par mācītāju, lai neticīgos pievērstu reliģijai. Viņš nāca klajā ar 95 tēzēm, kurās vērsās pret indulgenču tirdzniecību, ar ko Katoļu baznīca bija nonākusi līdz absurdam. Sākotnēji viņš cīnījās par atņemtajām tiesībām tirgot šīs indulgences, jo tiesības uz tām bija pārpirkuši tirgotāji. Tomēr līdz ar padziļinātu Bībeles studēšanu viņš nonāca pie vairākām pretrunām, kas bija saistītas ar Katoļu baznīcu.
No vienas puses Baznīca pārstāvēja Dieva vārdu uz zemes, sludināja, ka tikai caur Baznīcu cilvēks var nonākt pie Dieva, no otras puses – Katoļu baznīca arvien vairāk iesaistījās laicīgajā dzīvē un politikā, tā pati bija kļuvusi par sociālu institūciju, tajā arvien vairāk pieauga centralizācijas un aristokrātisma tendences, jo , pat tiem, kas vēlējās ieņemt Baznīcas amatus bija jāmaksā nodevas, ko varēja atļauties tikai turīgi cilvēki. Baznīcas hierarhijas pārstāvji dzīvoja izklaidīgu un greznu dzīvesveidu, kā arī bija ļoti visatļautīgi. Šī Katoļu baznīcas pārstāvju uzvedība diskreditēja Baznīcu, kas sabiedrības acīs nereti bija kļuvusi par apsmieklu objektu, no iedzīvotājiem varēja dzirdēt nievājošus izteikumus par bīskapiem, mūkiem un klosteriem, kuri bieži bija degradējušies līdz prieka namu līmenim. Lai spētu uzturēt Baznīcas hierarhiju, arvien vairāk palielinājās nepieciešamība pēc materiāliem līdzekļiem, lai visu šo Baznīcas dzīvi varētu nodrošināt. Palielinājās Baznīcas spiediens uz cilvēkiem, kas izpaudās kā desmitā tiesa, indulgences, nodevas un citi maksājumi, kurus iekasēja no ticīgajiem.…
