Kanoniskās tiesas un tiesvedība

Lai varētu izprast kanoniskās tiesas un tiesvedības izveidošanos, uzbūvi un darbības principus, ir jāzin kanonisko tiesību rašanās un attīstības vēsture.
No paša viduslaiku sākuma izveidojās divi kristīgo baznīcu centri – Bizantija un Roma. Šo baznīcu centru pāvestu stāvoklis bija krasi atšķirīgs. Kā zināms, Austrumu Romas impērija saglabāja savu neatkarību vēl vesela gadu tūkstoša garumā, bet Rietumu – pārtrauca savu eksistenci jau 5.gs. beigās. Pāvestam piederēja likumdošanas tiesības, tika nostabilizētas attiecības arī katoļu baznīcas iekšienē – izveidota sava pārvalde, ieviesta stingra amatu sadale, kontrolētas attiecības ar laicīgo varu, un ar laiku romiešu kūrija bija pārņēmusi valsts un imperatora titulus, amatus, rangus, uzdevumus un pat imperatora sakrālo apģērbu. Imperators bija padzīts no visiem klerikālās baznīcas posteņiem, un Romas baznīcas pāvests baudīja neierobežotu varu. Romas kūrijas ideologi tiesību jomā – kanonisti pamatoja tēzi, ka romiešu baznīca ir vienīgā likumīgā Romas valsts, vecās Romas impērijas mantiniece. Vienīgi pāvestu Romai ir tiesības uz Romas mantojumu, un pāvests ir vienīgais likumīgais romiešu imperators, Romas tiesību un varas pēctecis. Baznīcas tiesiskā jurisdikcija aptvēra ļoti plašu attiecību sfēru – baznīcas īpašumus (puse no visām Eiropas zemēm piederēja baznīcai), noziegumus (ķecerība, Dieva zaimošana) u.c. Līdz ar Kristus baznīcas nostiprināšanos līdzās citām feodālajām tiesībām sāka veidoties kanonisko tiesību sistēma. Tās ideoloģija valstisku atzīšanu ieguva jau Romas impērijas beigās. Taču pirmā kanonisko tiesību sistēma tika izstrādāta 11. - 12.gs. …