Ievads
Ikviena civilizēta un attīstīta sabiedrība var pastāvēt, dzīvojot tikai saskaņā ar pašas sabiedrības radītiem un ar tās akceptētiem noteikumiem. Tiesības sāka veidoties jau pirms valstu rašanās. Tiklīdz radās valsts, bija nepieciešams ieviest noteiktu eksistences sistēmu tās iedzīvotājiem. Sākumā tās bija kā tradīcijas, paražas, kuras nekur netika pierakstītas, taču visi vairāk vai mazāk tās pārzināja un centās ievērot. Katra sabiedrība savus ieradumus pārvērta par savām tiesībām, kā arī par to neievērošanu jau no seniem laikiem piemēroja dažādus sodus. Kā vienas no pamattiesībām, var minēt kanoniskās tiesības.
Kaut arī kanoniskās tiesības radās jau sen, es tās uzskatu par aktuālām vēl šobrīd un, iespējams, tā būs arī turpmāk.
Izmantojot man pieejamo literatūru, vēlos sniegt nelielu ieskatu par kanoniskajām tiesībām - nedaudz paanalizēt to rašanos, noteikt šo tiesību avotus, pieminēt šo tiesību noliedzējus, kā arī izteikt vērtējumu par šo tiesību ievērošanu.
Kanonisko tiesību rašanās
Kanoniskās tiesības literatūrā ir skaidrotas kā baznīcas tiesību daļa, kas regulē baznīcas iekšējo organizāciju. Šīs tiesības nosaka baznīcas un valsts savstarpējās attiecības. Kanoniskās tiesības ir veidojušās no koncilu (katoļu un pareizticīgo baznīcas augstāko garīdznieku apspriežu) lēmumiem, pāvestu reskriptiem (imperatoru atbildēm, kurām bija likumu spēks) u.c., tās visvairāk izstrādātas un attīstītas ir katoļu baznīcām. Vārds “kanons” tulkojumā no grieķu valodas nozīmē paraugs, mēraukla, norma .
…
