Kalnu ekosistēmas ir atrodamas visā pasaulē, tās stiepjas no ekvatora gandrīz līdz pat poliem, aizņemot apmēram vienu piekto daļu no zemes virsmas. Gan mūsdienās, gan agrāk kalniem vienmēr ir bijusi stratēģiska nozīme, jo to grēdas bieži vien darbojas kā dabiskas robežas starp valstīm un var būt arī kā ūdens ieguves avots (piemēram, Golānas augstienes ūdens konflikts starp Sīriju un Izraēlu), jo, lai izdzīvotu, puse pasaules iedzīvotāju ir atkarīgi no kalnu ūdens. Kalni spēlē kritisku lomu ūdens ciklā, tverot mitrumu no gaisa masām; vairāk nekā 90% upju izplūst tieši no kalniem. Tāpēc nereti šajos apgabalos izveidojas ģeopolitiski konflikti par to, kurš varēs kontrolēt kalnaino teritoriju. Kalnainu apvidu var definēt kā dabas teritoriju, kuras relatīvais augstums ir lielāks par 600 metriem. Kalnu apvidiem raksturīgas stāvas nogāzes un dziļas ielejas, starp kalnu grēdām var atrasties līdzenumi, plato un ielejas, kalnu grēdu korēs atrodas pazeminājumi, ko sauc par pārejām. Kalnu reljefa formas ir ļoti daudzveidīgas. Kalni ir sastopami visos kontinentos un pasaules daļās. Latvijā gan diemžēl nav kalnu, ir tikai pauguri, taču arī latviešu karavīriem nākas sastapties ar karadarbību kalnainos apvidos – starptautiskajās operācijās. Karadarbība kalnos ir viens no visbīstamākajiem kaujas veidiem, jo tas ietver ne tikai cīņu ar ienaidnieku, bet arī izdzīvošanu ekstremālos apstākļos. Kalni jebkurā gadalaikā ir bīstami, karadarbību kalnos var apgrūtināt akmens nogruvumi un lavīnas, morēnas, ledus, fluviglaciālās straumes, ledāji, šļūdoņi, aukstums, plaisas, aizas, stāvas nogāzes, spēcīgas vēja brāzmas, retināts gaiss, kas izraisa skābekļa trūkumu, apgrūtināta pārapgādes piegādāšana, karavīru fiziskās sagatavotības trūkums, kā arī citi faktori.
