Jaunāko laiku vēsturē būtu grūti atrast vēl kādu mācību, kas popularitātes un reālās ietekmes ziņā varētu līdzināties marksismam. Divos pēdējos gadsimtos tā miljoniem cilvēku kalpojusi par spēka un nākotnes cerību avotu. Tajā pašā laikā tā komunistisko ideālu un nākotnes vīziju vārdā miljoniem laupījusi dzīvību. Tā tikusi celta absolūtās patiesības godā un reizē pelta un nolādēta.
Marksisma mācība savu nosaukumu guvusi no tās pamatlicēja Kārļa Marksa (1818-1883) vārda. Viņš dzimis Vācijā, Trīrā, pārtikušu ebreju jurista ģimenē. Starp Marksa senčiem ir vairāki savā laikā slaveni jūdu rabīni. Nav šaubu, ka ģimenes tradicionālā orientācija uz intelektuālo darbu un gadsimtu gaitā jūdaismā koptās kultūras formas ietekmējušas arī viņa garīgos meklējumus.. Piecpadsmit gadu vecumā K. Markss iesvētās un kādu laiku, šķiet, ir pārliecināts kristietis. Pēc mācībām ģimnāzijā Markss studē Bonnas un Berlīnes universitātēs. Studiju laikā viņu spēcīgi ietekmē tajā laikā populārais hēgelisms, kā arī Ludviga Feierbaha antropoloģiskā filisofija. Brīžiem viņš nododas studijām ar lielu dedzību, pārsteidzot visus ar savām prāta spējām un domas asumu. Tomēr šajā laikā sevi manīt liek arī rakstura iezīmes, kas būtiski ietekmē visu viņa turpmāko dzīvi, kā arī teorētisko darbību. Viņš ir neiecietīgs, ķildīgs, dažkārt rupjš un jebkuru no saviem uzskatiem atšķirīgu viedokli uztver kā personisku apvainojumu.. Tomēr vislielākās raizes viņam sagādā nemitīgais naudas trūkums, neraugoties uz tēva dāsno pabalstu. (Marija Kūle, Rihards Kūle “Filosofija”, Zvaigzne ABC, Rīga 1998.g. 322.lpp.)
…
