Starptautiskā kārtība ir starptautisko aktivitāšu modelis, kas sastāv no internacionālās sabiedrības mērķiem. Kārtība starptautiskajā sistēmā ir arī, galvenokārt, kārtība starp valstīm, starp valstīm kā indivīdu kopumiem. Lielā mērā, kā jau tika minēts, starptautiskās sistēmas kārtībā nozīmīgi ir valstu izvirzītie mērķi, kas ir saistīti arī ar starptautiskajām attiecībām un valstu aktivitātēm, kas arī ir viens no galvenajiem elementiem, noteicošajiem faktoriem starptautiskajā sistēmā. Piemēram, tiek par pieminēts, ka starptautisko attiecību sākums ir valstu pastāvēšana, no kurām katrai ir sava suverenitāte, noteikta teritorija un noteikts iedzīvotāju daudzums. Jāpiemin, ka, tā kā starptautiskajā sistēmā pastāv dažādas valstis, tad arī pastāv vairāki suverenitātes veidi un arī veidi, kādā tā var pastāvēt valstī. Suverenitāte var būt gan iekšēja, gan ārēja. Šis iedalījums ir saistīts ar to, kā tā lielā mērā izpaužas – vai tā tiek likta par mērķi iekšējā valdībā un iekšējas suverenitātes sasniegšana valstij ir primāra, vai tieši otrādi tā cenšas panākt pēc iespējas lielāku neatkarību no citām starptautiskajā sistēmā ietilpstošajām valstīm, suverenitāti starp pārējām valstīm starptautiskajā sistēmā. Suverenitāte var iedalīties arī, ņemot vērā to, kurā līmenī tā izpaužas. Suverenitāte var vairāk izpausties normatīvajā vai faktiskajā līmenī. Ja suverenitāte izpaužas vairāk normatīvajā līmenī, tad tas vairāk ir tā, ka suverenitāte tiek pausta dažādos likumos, traktējumos, normās, taču minimāli faktiskajā dzīvē. Taču faktiskajā līmenī suverenitāte izpaužas vairāk redzami, faktiski valsts politiskajā dzīvē. Vērtējot suverenitāti, ir tā, ka valstīm ir jāvar realizēt sava suverenitāte, tikai tad tās tiek vērtētas par suverēnām valstīm, kas ir sekmīgas. Suverēnas valstis lielā mērā arī veido starptautisko kārtību.
…
