Daudziem dzirdot vārdu datortīkls liekas, ka tas ir kaut kas X-failiem līdzīgs, grūti saprotams un specifiski tehnisks. Patiesībā tas nav nekas mistisks, un ir tikpat parasta lieta kā telefona tīkls.
Teorija jeb kas tas ir
Datoru tīkls tas ir vismaz divu datoru savienojums, kas ļauj tiem savstarpēji nosūtīt un saņemt informāciju. Tas savienojumam parasti izmanto vadus, kurus sauc par kabeļiem. Par to kādi bezvadu savienojumi eksistē parunāsim vēlāk. Tīkla darbību bez vadiem nodrošina arī citas komponentes ieskaitot programmatūru, bez kuras visi kabeļi ar pārējo tīkla aparatūru ir tikai dekorācija.
Kā tas ir pieņemts rietumu pasaulē, tad lietu izzināšanu sāk ar to sadalīšanu komponentēs. Šoreiz mēs paskatīsimies uz datoru tīklu no divām pusēm: no tā kādos līmeņos ir organizēts tīkls un no kādām komponentēm tīkls sastāv.
Tīklu var sadalīt trīs līmeņos: savienojumos; saitēs; servisos.
Savienojumi ietver sevī fiziskos aparatūras elementus, kas nepieciešami, lai datoru pievienotu tīklam. Šim līmenim pieder arī datora tīkla adapteri, kas ir datora iekšienē, koncentratori un cita tīkla aparatūra, kas atrodas ārpus datora, bet nodrošina datortīkla funkcionēšanu. Tas ietver arī nepieciešamos vadus un citus materiālus, lai datoru (pareizāk sakot tā tīkla adapteri) fiziski pievienotu tīklam: vadus, savienotājus, rozetes un citus kabeļu sistēmas elementus.
Saites nosaka noteikumus tam kā datori savā starpā var apmainīties ar informāciju. Tā kā datori un to programmatūra var atšķirties, tad, lai nodrošinātu to, ka tie viens otru sapratīs, ir nepieciešama kopēja valoda. Tādēļ ir izstrādāti protokoli, kas apraksta veidu kādā datori var viens ar otru sazināties. Tas ir tā pat kā dzīvē, kad mēs pielietojam protokolus, ienākot telpā, kur ir nepazīstami cilvēki, sasveicināmies nosaucot savu vārdu un noskaidrojot pieņemamu sarunu valodu un to kurš vispār vēlās ar mums runāt. …
