Manā izpratnē jēdziens ‘’mūžīgā filozofija’’ ir jēdziens par mūžīgu reliģiju no kā izriet civilizācijas sākums un kam pats pirmavots un pamatlicējs ir Dievs – viens vienīgs Dievs. Jo tieši no Dieva eksistences izriet filozofijā ļoti daudz diskutablu jautājumu, piem., ‘’Kas ir esamība? Diskusijas par cilvēka nošķīrumu, individuālajām īpatnībām un attiecībām ar citiem. Vai pastāv kāds augstāks spēks pār cilvēci? Laika un telpas izpratnes jautājumi, cilvēka mūžīgās attiecības ar Dievu, dvēseļu mājvietu meklējumi pēc nāves, utt.’’ Kā arī Dievs attēlots kā būtne, kas visu radījis, gādā par visām dzīvajām būtnēm. Tikai kādēļ cilvēki pie Dieva griežas tikai grūtos brīžos?
Šajā referātā centīšos noskaidrot Dieva un Kristietības mūžīgās filozofijas izpratni.
Kristietība, mums ir kā pašsaprotama, visiem zināma Pasaules reliģija, kurai ir daudz piekritēju, sekotāju, kritizētāju un visbeidzot noliedzēju. Reliģija, kas spēja izmainīt gandrīz visas Eiropas skata punktu, pakļaut valstis, tautas, ieraut cilvēkus mūžīgā un dziļā ticībā, liekot aizmirst senču dievus, teikas, mītus un liekot pakļauties kristietības dzīves filozofijai un normām.
Reliģijas vēsture ir gandrīz divus tūkstošus gadus veca un tās ideoloģiskās atziņas ir iespējams atrast vēl agrāk. Kā zināms, kristietība joprojām vēršas plašumā, (pēc statistikas datiem kristieši ir trešdaļas Zemes iedzīvotāju), un tās pamats, manuprāt, ir iespējams veidots no ģimeņu tradīcijām, nacionālām vai etniskām piederībām. Šis apzīmējums ‘’kristieši’’, vienmēr iztirzāts kā reliģija, kas aizņem vislielāko pārsvaru uz Zemes, neskatoties uz to, ka joprojām pastāv stingras un esošas reliģijas kā Budisms, Islāms, Hinduisms vai atsevišķu tautu reanimēts pagānisms.
…
