No mūsdienu redzesloka šādi spriedumi šķiet naivi, jo tajos nav ņemta vērā psiholoģiskā un sociālā loma, kuru, kā izrādījās, reliģija nezaudē arī sekulārā vai pat izteikti antireliģiskā (kā PSRS) politiskajā vidē.
Antropologu iecietību reliģija sāka iemantot tikai 20. gadsimta otrajā pusē – līdz ar postmodernisma idejām, kas neizbēgami skāra arī zinātnes aprindas. Savdabīgi, bet tieši šajā laikā radās jauna veida nepieciešamība pēc reliģiju skaidrojošas zinātnes, proti, reliģiskā fundamentālisma draudi. Koloniālo impēriju sabrukums un straujš iekšējo konfliktu (t.sk., reliģiska pamata) pieaugums bijušajās kolonijās Āfrikā, Āzijā un nedaudz arī Latīņamerikā lika meklēt veidus, kā saprast reliģisko fanātiķu domu gājienu. Pēc Aukstā Kara, kad Trešā Pasaule kļuva vēl destabilizētāka, reliģiska rakstura saspīlējumi pieauga nepieredzētos apmēros, turklāt visu pasauli sāka nopietni satraukt islāma ekstrēmisma draudi. Stefans Gleizers (Stephen Glazier) šo periodu ironiski nosauca par reliģijas antropoloģijas Zelta Laikmetu. [1] Dzīvojot globalizētā, multikulturālā vidē, kurā pieaug reliģiskais fundamentālisms un ekstrēmisms, reliģijas antropoloģijas kā zinātnes vērtība ceļas visnotaļ ievērojami. Šādos apstākļos patiesi nevar palīdzēt „reliģijas zinātne” ar sausiem faktiem par Korānā vai Talmūdā pausto informāciju vai zivs simbola nozīmi agrīnajā kristietībā. Bet tieši reliģijas antropoloģija, kas māca izprast svešu reliģiju pārstāvju mentalitāti un paražas, saistot tās ar viņu izcelsmes reģionu un tā apstākļiem, vienīgā spēj piedāvāt kādu risinājumu, kā konkrētajos apstākļos sabiedrībai savā starpā rast kādu kopsaucēju. …