Autore uzskata, šī problēma starp indivīda „ideālo pasauli” un viņa paša radīto simbolu pasauli ir izsena, jo ja krietni pirms jebkādas civilizētas sabiedrības pastāvēja mītiskās domāšanas specifika: „Pirmatnējās sabiedrības ietvaros izveidojās un nostiprinājās īpašu aizliegumu (tabu), normu un rituālu sistēma, kas senajā sabiedrībā aptvēra visas dzīves puses- medības ,lauka apstrādi, laulības. Šīs sistēmas uzdevums bija regulēt attiecības starp pirmatnējā kolektīva locekļiem, apliecinot cilvēku jau kā sabiedrisku, nevis bioloģisku būtni. Piemēram, visiem ar ēšanu saistītajiem priekšmetiem bija rituāli simboliska nozīme: ēdiens ir upuris; galds- debesu simbols; pagalde- pazemes valstība; galdauts- pārklājs; galda piederumi- upurēšanas piederumi utt. Pārkāpt ēšanas režīmu vai neievērot sadzīves priekšmetu lietošanu pie galda- tas nozīmē nostādīt sevi pāri apkārtējai pasaulei.”11 Kas pierāda, ka arī agrāk, cilvēks gribēja veidot savu pasauli, kā arī mūsdienās, taču mums ir zināmā mērā jāpakļaujas savam sabiedrības slānim, tā izveidotajām normām, un reti kuram izdodas pilnvērtīgi ieviest pasaule savu ideālo kārtību, viņa simbolu pasauli.
Neapšaubāmi ir personības, kurām tas ir izdevies kā Ļeņins, Hitlers un Musolīnī, taču to vai viņu „ideālā pasaule” bija derīga visiem sabiedrības slāņiem un nāca par labu, par to autore nespriedīs. Tomēr vienu gan šie vadoņi ir panākuši- īstenojuši savu ideālu pasauli, ar viņiem izprotamiem simboliem, kurus pieņēma un zināja visi sabiedrības slāņi, kas atradās to padevībā. Bet šķiet, ka šis jau būs cits neatrisināmais cilvēces mūžīgais jautājums, kā vispār viņiem tas izdevās un kas viņu „ideālajās pasaulēs” un simbolos bija tik ticams, ka tam pakļāvās daudzi jo daudzi ,autoresprāt, nelaimīgie pelēcības pārņemtie cilvēki.
…