Ķecerības jeb herēze ir reliģiska kustība un mācība, kas noliedz oficiālo baznīcas doktrīnu. [ 21, 172 ]
Periodiska ķecerības parādīšanās un baznīcas nemitīgā cīņa pret to raksturoja un atspoguļoja šķiru cīņu laika posmā līdz reliģijas un baznīcas vispārējās krīzes sākumam. Ķecerības pauda dažādu sociālo grupu protestu pret netaisnību un ekspluatāciju. Cīņā pret ķecērībām baznīca stingri sadarbojās ar valsts varu, izmantojot dažādas metodes ( īpašuma, privilēģiju atņemšanu, vajāšanu, spīdzināšanu, sadedzināšanu uz sārtu ).
Viduslaiku Eiropā attīstoties tirdzniecībai, augot pilsētām un pastiprinoties zemnieku masu ekspluatācijai, ķecerības kļuva par būtisku antifeodālisma cīņas elementu. Šī laika ķecerības galvenās idejas pauda Jaunās derības tekstus, kuros atspoguļoja agrās kristietības demokrātiskās tendences un eshatoloģiju ( mācība par pasaules galu ). [12, 627] Ķecerība balstījās arī uz atsevīšķu sholastu ( Erigena, J. Roscelina, P. Abelāra u.c.) brīvdomības un racionālisma mācībām. [12, 627]
11. – 14. gs. izveidojās kristiešu sektas – katari, albilgieši un valdnesi. Katari un albilgieši pauda birģeru intereses, bet valdnesi – masu intereses. [ 17, 113] Cīņā ar katoļu baznīcas ietekmi atmaskoja mācītāju un mūku izklaidīgo dzīves veidu, noliedza pamatdogmas, prasīja likvidēt baznīcas zemes īpašumus, noliedza sakramentus, krusta pielūgšanu, noliedza desmitās tiesas maksāšanu. No 12.gs. ķecerības kļuva masveidīgas.
14. – 15. gs. ķeceri izvirzīja visu cilvēku vienlīdzības, kārtu privilēģiju atcelšanas idejas. Šī kustība propogandēja domu par nabadzīgu baznīcu, tādējādi prasot pārveidot katoļu baznīcu. Šīs idejas kļuva par reformācijas ideoloģijas sastāvdaļu.…
