Ķermeņa un dvēseles mijiedarbība

Upanišadas (ap 800-500.g.pr.Kr.) Izšķirīgā atziņa, pie kā cilvēkam jānonāk, ir ka Ātmans un Brahmans savā pamatā ir viens. Ir tikai viens visu pārvaldošais pasaules princips, kurā ietverta dvēsele kā ikviena esamība. Līdz ar to cilvēks savā dziļākajā būtībā spēj aptvert esamības nezūdīgo iedabu. Cilvēks savas darbības rezultātā (karma) nenovēršami atkal atdzims veidolā. Atkalatdzimšanu virkne ir mūžīga, tāpēc, ka ikviena rīcība uztur dvēseļu pārceļošanas gaitu.
Joga.Patandžali. (2.gs.p.m.ē.) Jogas mācības pamatā ir doma, ka cilvēks koncentrēšanās, meditācijas ceļā var panākt dvēseles mieru, augstākas atziņas un gala rezultātā atbrīvošanos no materiālā prakriti. Klasiskā sistēma aptver astoņas pakāpes.
Džainisms. Mahāvīra. (500.g.p.Kr.) katra dvēsele (Dzīva) ir individuāla tai piemīt apziņa un zināšanas.
Budisms. Sidhārtha Gautamas (ap 560-480pr.Kr.) Buda māca, ka pastāv atkalatdzimšana un karmiskā atmaksa par darbiem. Tā kā nepastāv nekāda paliekoša dvēseļu substance, jaunā dzīvā būtne, kas izcēlusies agrākās būtnes rīcības rezultātā, miesas un dvēseles ziņā nav tai identiska.
Ēģipte. (2900.pr.Kr.-322.g.). Dvēseles (ka) dzīves spēka saglabāšanai kalpo ķermeņa saglabāšana, to iebalzamējot. Labo cilvēku garīgā dvēsele (ba) pēc nāves savienojas ar Ozīrisu. Cilvēka dvēsele atrodas sirdī.
Pitagors saka: „dvēsele ir skaitlis, kas pāriet no cilvēka cilvēkā”.…