Ķīlas tiesības vēsturiskā veidošanās un attīstība
Vadoties pēc Romiešu tiesībām, izriet, ka sabiedrībā galveno lomu pēc īpašuma tiesībām lietu tiesību institūtā ieņem ķīlas tiesības, kas kā lietu tiesības ir absolūtas un tās jārespektē visiem cilvēkiem, ne tikai kreditoram un parādniekam. “Ķīlu tiesības ir izveidojušās kā lietisks jeb reāls nodrošinājums kreditoram gadījumā, ja parādnieks parādu nesamaksā vai neizpilda kādu cita veida pienākumu.” Šo tiesību tiesiskais status, principā, ir samērā cieši saistīts ar saistību tiesībām, taču, kā izrādās, nodrošinājuma objekts ir parādnieka lieta. “Par ķīlas tiesību objektu var būt visas lietas, kuras atvasināt ar likumu nav aizliegts.” Ieķīlāt ir iespējams, kā esošu lietu, tā arī tādu, kas būs nākotnē, kā piemēru varu minēt nākamo ražu.
“Senatnē lietu ieķīlāja ar mancipācijas akta vai in iure cessio palīdzību. Parādnieks šajā gadījumā uzticas (fiducia) kreditoram, ka viņš pēc parāda samaksas lietu atdos atpakaļ. Tā bija uzticības vienošanās – pactum fiduciae.” Pats par sevi saprotams tajā laikā ļaunticīgajam kreditoram draudēja tikai neslava, jo tiesā viņu par neatdošanu nevarēja sūdzēt. Kreditoram bija tiesības rīkoties ar parādnieka lietu, pat pārdot to, lai iegūtu vajadzīgo summu – tas ir tas parāda saistības lietiskais nodrošinājums kā īpatnējā kreditora tiesība uz citu lietu. “Ieķīlāto lietu lietot un augļus ievākt kreditors drīkst tikai tad, ja ir speciāla vienošanās (antichresis) ar parādnieku.” Ieķīlātā lieta, kura jau atradās kreditora rokās nedeva tam absolūtas tiesības ar to rīkoties un lietot savām personīgajām vajadzībām.
…
