Līdz 19. gadsimta vidum kaulu miltus, dzīvnieku un cilvēku ekskrementus (galvenokārt guano formā) lauksaimniecībā izmantoja kā fosforu saturošus mēslošanas līdzekļus. Bet guano krājumi ātri beidzās, un kaulu miltu šķīdība bija nepietiekama, lai efektīvi piegādātu fosforu augiem.
1840. gadā vācu zinātnieks Justs fon Lībigs pierādīja, ka kaulu miltu kā mēslošanas līdzekļa efektivitāte pēc apstrādes ar sērskābi ievērojami palielinājās. 1842. gadā Anglijā šis process tika patentēts, un produkts tika nosaukts par "superfosfātu". 1843. gadā darbu sāka pirmā kaulu miltu rūpnīca Anglijā. Amerikas Savienotajās Valstīs superfosfāta komerciāla ražošana sākās 1852. gadā.
Vienkāršā superfosfāta maksimālais patēriņš tika sasniegts 1940. gados, pēc tam dubultā superfosfāta un amonija fosfāti to sāka spēcīgi izspiest tirgū.…
