Ķīnas māksla (4. gt. p. m. ē. – 18. gs. m. ē.)
Tāpat kā Indijas, arī Ķīnas kultūra ir ļoti sena un mērojama gadu tūkstošos. Jau pirms 500 000 gadu Ķīnas teritorijā dzīvojis sencilvēks – sinantrops, kurš pratis izgatavot primitīvus darbarīkus. Ap 4000. g. p. m. ē. šeit sāka veidoties pirmie ciemi, bet ap 3500. g. p. m. ē. tika uzcelta pirmā Ķīnas pilsēta.
Ķīnas piedzīvojusi daudzus mākslas kultūras attīstības posmus un uzkrājusi milzīgu pieredzi, iedibinājusi stingras vietējās tradīcijas un izstrādājusi savus kanonus. Tā kā Ķīna ir sena zemkopības zeme, tās mākslā dominējošā simbolika arvien bijusi saistīta ar dabas tēliem. Milzīgu uzmanība pievērsta augiem, stādiem, kokiem un puķēm, putniem un dzīvniekiem,saistot dabā valdošos likumus ar cilvēciskajām vērtībām. Ķīniešu māksliniekiem pasaules izjūta arvien bijusi cieši saistīta ar dabā notiekošajām norisēm (pērkona un zibens parādības, mākoņu kustība, pavasara plauksme, rudens noskaņas), arvien tikusi meklēta simbolu valoda, kurā ūdens viļņi ar putu galotnēm visbiežāk simbolizējuši jūru, mākoņi – debesis, kalni – zemi.
Dabas spēku atspoguļojumam ķīnieši meklējuši un atraduši mitoloģiski fantastiskus tēlus dažādu pūķu veidā. Pūķis ķīniešu ticējumos nozīmē zemes spēku, arī labu veiksmi. Ciešās saites ar dabu izskaidro arī to faktu, ka jau mūsu ēras pirmajos gadsimtos, tas ir, agrāk nekā Eiropas zemēs, Ķīnā parādījās ainavu gleznojumi. Ķīniešu arhitekti, kā nekur citur, prata ļoti meistariski iekomponēt savas celtnes ainavā.[1;158]
…
