Ķīnā etiķetei ir sena vēsture, kas sākās no senatnes svētajiem rituāliem. Seno tautu ikdienišķa dzīve bija noteikta ar sarežģīto aizliegumu sistēmu, tabu un nepieciešamām darbībām, kurām bija maģiskā nozīme. Pakāpeniski ar sabiedrības struktūras komplicēšanu un valsts veidošanās daudzi maģiski rituāli pamazām tika pārkārtoti noteiktā sistēmā.
Ķīnā mācības par “li” (“rituāla” vai “etiķetes”) pamatlicēju tiek uzskatīts Konfūcijs (551.-479.pirms mūsu ēras), taču pats prātnieks neveidoja jaunus rituālus. Par savu uzdevumu viņš uzskatīja “pētīt un mīlēt senatni”. Saudzīga izturēšanās pret tradīcijām, kārtīgums un noteiktu noteikumu un rituālu ievērošana palika par viņu ētikas mācības pamatu.
Konfūcisms ļoti precīzi un stingri noteica cilvēka vietu sabiedrībā. Sociāli zemākstāvošam cilvēkam, kā arī ģimenes jaunākajam loceklim bija apzinīgi jāpilda savus pienākumus, ar cieņu izturēties un kalpot augstākstāvošam cilvēkam, bet pēdējam, savukārt, jābūt taisnīgam pret to cilvēku, kas no viņa ir atkarīgs un gādāt par to labumu kā tēvam.
Tādas arī un bija “cēla vīra” pienākumi. “Cēlam vīram” jāuzvedas cienīgi, tas ir, nepārkāpjot pieņemtos noteikumus un senos rituālus. Nevīžīgs apģērbs, ēdiens, saskarsme ar cilvēkiem bija nepieļaujama. Atšķirības apģērbā, uzvedībā un dzīvojamas mājas izskatā bija noteiktas ar cilvēka stāvokli kārtu un ierēdņu hierarhijā un bija stingri reglamentētas. Par “necienīgo” uzvedību ne reti nogalināja. Piemērām, cara valsti princis Čžao Pinjuanj-czjunj (3.gads.pirms mūsu ēras), kas tika uzskatīts par cienīgas uzvedības piemēru, nocirta galvu savai piegulētājai, kas atļaujas pasmieties par klibo cilvēku.…
