Ķīna ir viena no vissenākajām civilizācijām pasaulē un tās tradicionālā kultūra vēl joprojām netiek aizmirsta tās dzimtenē Ķīnā. Svarīgi Ķīnas kultūras attīstības ceļā ir izolētība, kas gan nenozīmē, ka ķīnieši vispār nav saskārušies ar ārpasauli – viņi gan iekaroja citas tautas, gan centās atspiest iebrucējus, un pakļautos ļaudis viņi asimilēja.[6;145] Ķīnas ģeogrāfiskie apstākļi ļāvuši saglabāt savas kultūras būtības nemainīgumu. Šķiet, tieši šīs nepārtrauktās cīņas ir veidojušas specifisko pasaules uztveri, kas cieši savijas ar visu ķīnieša dzīvi.
Ķīniešu tradicionālās kultūras stūrakmens ir stingras uzvedību normu ievērošana, kas Ķīnas kultūrā ir smalki izstrādāts un darbojas jau tūkstošiem gadu, un ētika un rituāls vienmēr ir bijuši cilvēka dzīvē pats svarīgākais. Ķīniešu valodā Konfūcija mācībā jēdziens „Li” sevī ietver gan jēdzienu uzvedības kultūra, paražas, rituāls, pieklājība u.tml. Ķīniešiem pats augstākais nav ne Buda, ne Allāhs, viņiem tās ir Debesis – aukstas, nemīlamas un nejūtīgas pret to, kas notiek uz Zemes ar cilvēkiem. [2;113] Bet ķīnietis tiecas uz saskaņotu rīcību ar Debesu un Zemes sūtīto ziņu un nevēlas darboties pret to. Viņš labāk mierīgi nogaida, kas notiks, nekā spītīgi cīnās pret notikumiem. [6;111] Pat politikā tiek ievērota Debesu filozofija – ja kāda jauna dinastija gāž veco, tas tiek izskaidrots ar Debesu Mandāta atņemšanu un piešķiršanu un šī darbība kļūst loģiska un likumīga.[1;98]
Ķīniešu kultūras, politisko vai ikdienas dzīvi nav iespējams atdalīt no ķīniešu filozofijas, kas izpaužas gan bezierunu paklausībā vecākiem un imperatoram, gan strikti reglamentētajā tējas ceremonijā un citās sadzīves jomās.…