Kino attīstības vēsture pasaulē un Latvijā

Par kino tehnisko pirmsākumu tiek uzskatīts 1895.gada 22.marts, kad franči Ogists un Luiss Limjēri (1862-1954; 1964-1948) Parīzē Lielās kafejnīcas Indiešu salonā parādīja filmu „Strādnieki iznāk no Limjēru fabrikas”.
Brāļus Limjērus par kino tēviem neuzskata tāpēc, ka tie būtu izdomājājuši veidu, kā iegūt kustīgu attēlu, nē, bet gan tāpēc, ka tie izdomāja tādu kino demonstrēšanas principu, kas ir aktuāls arī tagad- attēlu rāda tumšā telpā uz liela ekrāna. (Agrāk, lai redzētu kustīgus attēlus, skatītājiem bija jāraugās koka kastē). 1
Interesanti ir tas, ka Limjēri uzņēma 10 filmas, kuras bija 38-46 sekundes garas. Tās izklaidēja skatītājus ar jokiem un dažādām ainām. Piemēram, filma „Jātnieki” attēloja kā cilvēks neveiksmīgi rāpjas zirga mugurā.
Taču šie brāļi neuzskatīja, ka kino ir īpaša nākotne, tāpēc viņus nevar uzskatīt par kinomākslas radītājiem. Kino kā mākslu izveidoja franču cirka mākslinieks Žoržs Meljess (1861-1938), jo 1897.gadā viņš uz savas mājas jumta izveidoja studiju, kur tapa 531 filma.
Galvenais jaunievedums šajās filmās bija specefekti. Viņš atklāja, ka dažādi filmējot un montējot filmu, var panākt neticamas ainas, piemēram, „iekopēt” cilvēkus jebkurā vidē, kaut leļļu mājā, radīt cilvēkam dubultnieku, likt kādam priekšmetam pazust vai uzrasties.
Meljesa filmās kustējās skeleti, gaisā cēlās fantastiski lidaparāti, lidinājās spoki. Meljesu uzskata gan par zinātniski fantastisko, gan šausmu , ceļojumu un vēsturisko filmu pamatlicēju. 2…