Kino Latvijā laika posmā no 1920. - 1940.gadam

Latvijā kino nebija izplatīts līdz pat 19.gadsimta sākumam taču, kad beidzās Pirmais pasaules karš, sākas strauja valstu attīstība dažādās jomās un viena no tām bija kultūra.
Izplatījās arī kino. Latvijā kino sāka attīsties ļoti strauji, jo bija cilvēku pieprasījums pēc kino. Cilvēki skatījās kino, jo meklēja atbildes, kā rīkoties dažādas sarežģītās dzīves situācijās. Skatījās gan jauni, gan vidējās paaudzes cilvēki. Kino bija tas, kas spēja izraut visus no ikdienas darbiem un pievērst uzmanību citām kulturālām vērtībām. Cilvēkiem bija liela interese, jo bija apnikuši dažādi lozungi, ziņu raidījumi un radio. Vēstures un mīlestības apspēlētas filmas bija visiecienītākās. Skatītājiem kino bija ne tikai izklaide vien, bet arī māksla.

Kino attīstība
Citus kultūrai svarīgus notikumus varam datēt tikai aptuveni, bet kino ir konkrētā dzimšanas diena, jo tas ir datēts materiāls un ir precīzi nosakāms, kad tas ir radies. Lai rastos kino pa priekšu vajadzīga tehnika un tieši tāpēc kino attīstībai varam izsekot soli pa solim. Latvijā par kino dzimšanas dienu varam uzskatīt 1910.gadu, kad pirmais latviešu profesionālais kinooperators Aleksandrs Stanke uzņēma Krievijas imperatora Nikolaja II vizīti Rīgā un Pētera I pieminekļa atklāšanu Rīgas centrā.
Vispirms radās fotogrāfija, bet pēc tam varēja salikt šos fotoattēlus secīgi vienu pēc otra un ātri rādot radās kustības iespaids. Būtībā visa pamatā ir videokamera, kas ir nekas cits kā uzlabots, ar papildu iespējām pilnveidots fotoaparāts. Tā radās perforācija – lente ar robiņiem abās malās.
Vārds kinematogrāfija radies no grieķu valodas, kas nozīmē kustīga attēla rakstīšana. …