Kino ir viens no lielākajiem izklaides industrijas parstāvjiem, kas reizē var pildīt arī izglītojošas funkcijas. Lai gan Latvijas kino apjomi, maigi izsakoties, pat ne tuvu nelīdzinās Holivudas vai pat tikai kādas Eiropas valsts kinoindustrijas apjomiem, tomēr tikai šeit, Latvijā, ir iespējams uzņemt filmas, kas ir saistošas vietējai auditorijai, bet veiksmes gadījumā var iekarot arī citu valstu kino un televīzijas ekrānus. Kino - tas ir veids, kā populārzinātniskā valodā stāstīt par dažādam tēmām - arī vēsturi.
Kino sākumā piemita viena īpatnība – to uzskatīja par prastās publikas izklaidi. Tie, kas interesējušies par kino vēsturi, zina, ka laika posmu no kino dzimšanas līdz apmēram 1908.gadam kino vēsturnieki oficiāli ir apzīmējuši par gadatirgus kino.
Mūsdienu mākslas kultūra nav iedomājama bez kinomākslas un televīzijas. Kino vēsturnieks N. Ļebedevs savā grāmatā citē jaunā žurnālista sarkastisko spriedumu: ”Kinomotogrāfs ir “brīnumu brīnums, jaunākais, nepārspētais un nepārspējamais cilvēka ģeniālā prāta auglis, - kāpēc gan, tikko kino sāka runāt, radās kaut kas tik naivs un bezpalīdzīgs, ka to varētu apskaust pat papuasi un Ashanti?1
Mākslai nav jāizskaidro pasaule. Tai jāliek apjaust esības neizdibināmību. Aiz kino loga reizēm pavīd būtības noslēpumainais vaigs. Apziņas dzīļu atspulgs. Tas pievelk”. /Agris Redovičs/
Kinematogrāfija tiek uzskatīta gan par mākslas, gan par izklaides nozari. Filmu Radīšanā piedalās liels daudzums (parasti) profesionāļu - režisori, operatori, aktieri utt. Kinematogrāfiski efekti var būt, piemēram, skaņa, apgaismojums,kameras leņķi, kostīmi utt. Vārds kinematogrāfija radies no grieķu valodas, kas nozīmē kustīga attēla rakstīšana.…
