Pirmo reizi kino Rīga rāda 1896.g.. Ap 1910.g. sāk uzņemt ainavu filmas un hronikas. No 1913.g. sāk uzņemt mākslas filmas. Pirmā filma ir “Es, karā aiziedams”. 1920.g. izveido A/S “Latvijas filma”, kas pastāv līdz 1923.g.. Pie šīs A/S pastāv kinoaktieru kursi. Tiek uzņemtas filmas “Laiku viesulis”, “Fricītis jūrmalā”, “Vilkiem mests laupījums” u.c.. Ievērojams sasniegums ir 1930.g. uzņemtā filma “Lāčplēsis”. Tā ir filma par Latvijas valsts tapšanu, kurā tiek izmantoti reālie dokumentālie kadri un mīts par Lāčplēsi. 1930.g. ir uzņemta filma “Tā zeme ir mūsu”, kura ir veltīta Latgales laukiem un tajā ir būtisks etnogrāfiskais aspekts. Pirmās milnimitrāžas skaņu filma “Daugava” tika uzņemta 1934.g.. 1939.g. tiek uzņemta Latvijas laikā vispopulārākā filma “Zvejnieka dēls”. No 1939.- 1948.g. Latvijā kino netiek uzņemts. 1948.g. tiek izveidota Rīgas kinostudija. Regulāri mākslas filmas tiek uzņemtas no 50.g. otras puses. Sākumā tiek ekranizēti latviešu klasiku darbi, tie ir V. Lāča “Zvejnieka dēls”, Blaumaņā “Salna pavasarī”, Jausudrabiņa “Aija”. Ļoti populāra ir strēlnieku tēma. 1959.g. tiek uzņemta filma “Latviešu strēlnieku stāsts”. Par filmas varoņa prototipu kļūst Jānis Fabriciuss. Filmā tiek arī izmantoti poēmas “Mūžības skartie”(Čaks) motīvi. 60.g. kini ir noteikts atļauto tēmu loks: latviešu strēlnieku cīņas, pilsoņi kara gados, pretošanās kustība, okupācijas gados, jauniešu darbs laukos. 1960.g. tiek uzņemta romantiska drāma “Zobens un roze”. 70.g. mainās latviešu kino koncepcija. Tiek uzņemtas izklaidējošās filmas, piemēram, “Mans draugs nenopietns cilvēks”(1976, režisors J. Streičs), “Ezera sonāte”(1976, Gunārs Cilinskis). Abās filmās ir nozīmīgi cilvēka personiskās laimes meklējumi. 1974.g. tiek uzņemta filma “Pūt vējiņi”, kur ļoti veiksmīgi tiek parādīts etnogrāfiskais materiāls. 1978.g. “Puika”. Filmas veltītas Latvijas senatnei: “Velna kalpi”(1970), “Velna kalpi velna dzirnavās”(1972), “Melna vēža spīlēs”(1975). Tēmas mainās 80.g. kino, kad padomju cenzūra vairs nav tik spēcīga. Tiek uzņemta pirmā filma latviešu valodā, kuras nosaukums ir “Cilvēka bērns”.
Purva bridējs
Filmas režosors: Leonīds Leimanis.
1966
Režisors Leonīds Leimanis
Lomās: Vija Artmane, Uldis Pūcītis, Lūcija Baumane, Elza Radziņa
"Purva bridējs" kā vai katra filma, kas veidota, balstoties uz slavenu literāru darbu, pēc tā iznākšanas uz ekrāniem izraisīja plašās diskusijas - vai režisors Leonīds Leimanis ir pareizi izpratis un interpretējis Blaumaņa varoņus - Kristīni un Edgaru. Iebildes izraisīja gan tas, ka Edgars padarīts līdzīgs amerikāņu kovbojfilmu varoņiem, gan apslēptas erotikas pilnais skrējiens cauri kunga pilij, kad ārā pērkoņoja un zibeņoja, gan Edgara un Kristīnes vārtīšanās barona gultā. Iebildes bija pat tik lielas, ka, filmu pieņemot Mākslinieciskajā padomē, balsojums bija: "par" - 13, "pret" - 12. Ja šie skaitļi būtu bijuši otrādāk apgriezti, filmu nepieņemtu, tā vietā to "noliktu uz plaukta".
Pie filmas strādāja arī Mārtiņš Kleins - tolaik vēl tikai nesen Valsts Kinematogrāfijas institūtu beigušais operators.
Operators Mārtiņš Kleins:
"Pirms darba pie "Purva bridēja" man jau bija bijusi prakse - pirms institūta krietnu laiku biju strādājis šajā jomā. Arī mans diplomdarbs Sūtņu sazvērestība bija pilnmetrāžas mākslas filma.
Ar Leonīdu Leimani bija ļoti interesanti strādāt, jo viņš bija ļoti romantisks, darbīgs, emocionāls cilvēks. Ļoti labi izprata vizuālo tēlu, jo pats bija daudz fotografējis. Šī filma mazāk patīk īsteniem Blaumaņa piekritējiem, jo Leimanis teica: "Latvieši taču nav tādi, kas tikai noliec muguras un klusē". Un pieredze jau viņam arī bija - "Nauris",Šķēps un roze". Pie "Šķēpa"... es arī strādāju - kā kombinēto uzņēmumu asistents.
Man ar Leimani bija liela gadu starpība un man - kā jau pirmajā filmā - nebija nekādas tiesības strīdēties ar šo sirmo kungu. Bet mēs ar Leimani strādājām kopā arī pie nākošās filmas - "Pie bagātās kundzes".
Ja filmēšanas laukumā bija Leonīda Leimaņa bērni un mazbērni, viņi to (un arī viņš pats sevi) sauca par Papu-Rūķi. Viņš ļoti rūpējās par savu ģimeni, bet pats no materiālā viedokļa nebija turīgs - braucot nodot filmu uz Maskavu, bija jāiet uz kostīmu noliktavu un jālūdz uzvalks, jo viņam pašam tāda nebija.
Es gan nezinu tālaika "zemūdens tecējumus", taču zinu, ka viens no operatoriem bija atteicies šo filmu filmēt, un tāpēc iznāca, ka es piesaistījos filmai bez sagatavošanas perioda. Tāpēc bija vēl jo grūtāk, jo darbs gāja kā no rokas mutē, pēc filmēšanas vēl bija jābrauc un jāmeklē "natūra". Un šie blakusapstākļi varbūt arī atstāja savu iespaidu uz filmu.
"Purva bridējs" ir viena no tām filmām, pie kurām man nācies strādāt, kur es jutu, ka visa grupa grib šo filmu, vēlas, lai tā iznāktu. Tāda noskaņa vēl bija "Nāves ēnā", lielsacēlums valdīja "Pūt, vējiņi!" tapšanas laikā.
Jau darbojoties institūtā bija nācis modē Sergejs Urusevskis un viņa plaši lietotā kustīgā kamera. Tā bija aktīvitātes prioritāte, bet, atgriežoties Rīgas Kinostudijā, es jutu, ka te viss notiek stacionāri. Ja pirms tam praktizēja, ka kameru nolika savā vietā un ap to veidoja mizanscēnu, tad Purva bridējā mēs darījām savādāk. Nonācām pie tā, ka kamera nemaz nav stacionāri jānoliek, aktieriem ir jāļauj brīvi darboties vidē. Mums tikai pirms tam jāsarunā, kā viņu iecerētais der mums. Tā bija daudz brīvāk un patīkamāk strādāt.
Filmēšanas laukumā bija pat mazas traģēdijas. Piemēram - bija jānomaina zirgs, jo viņu nejauši nogāza un tas bija jāved uz operāciju. Tā bija ķēvīte, bet nākošais - līdzīgais - , kas tika piemeklēts, bija zirgs. Tad nu bija visādas ķibeles - jāuzmanās, cik tālu filmē, jo šo atšķirību jau nu ieraudzītu.
Atskatoties var teikt, ka šī filma bija viena no tām, kurai bija jābūt latviešu kino, lai pēc tam varētu vērtēt, vai tā drīkst vai nedrīkst, vai jāizturas ar lielāku pietāti pret literāro materiālu.
Es biju iecerējis, ka mēs dabūsim vēl kopā pastrādāt ar Leonīdu Leimani. Žēl, ka viņš aizgāja pēc smagas slimības un tagad mūs novēro no augstumiem." …
