Nav zināms, kad pasaulē sacerēts pirmais literārais darbs, dzimusi pirmā melodija, notikusi pirmā teātra izrāde, kurā kontinentā pirms gadu tūkstošiem tapis pirmais zīmējums. No visiem mākslas veidiem savu dzimšanas dienu var svinēt tikai tehnikas laikmeta bērns – kino. 1895. gada 28. decembrī Parīzē notika pirmais kinoseanss. Franču inženieriem brāļiem Limjēriem bija izdevies īstenot daudzu izgudrotāju sapni – padarīt kustīgo pagājušo gadsimta vidū izgudroto fotogrāfiju, kuras rašanās arī bija iespējama tikai uz noteikta tehnikas attīstības līmeņa. Kino izcelsme no fotomākslas sevišķi uzskatāma, kad uz ekrāna sastingst tā sauktais stopkadrs, kas būtībā ir fotoattēls.
Skatoties filmu un zinot. Ka viss, ko redzam uz ekrāna, ir tikai attēls. Tomēr uztveram to kā realitāti, dzīvojam līdzi varoņiem. Pirmie skatītāji dažkārt slēpjas zem krēsliem vai vismaz aizvēra acis, kad viņiem šķita, ka no ekrāna viņiem virsū brauc vilciens. Pirmatnējo tautu skatītāji, pirmoreiz sastopoties ar kino, nereti gāja aiz ekrāna meklēt uz tā redzamos cilvēkus un lietas un bija pārsteigti, neko neatraduši. Tik liels bija un arī šodien ir ekrāna attēla realitātes efekts.
Ticamības pamatā ir attēla fotogrāfiskā precizitāte. Cilvēki un lietas, gaisma un ēnas, tālumā sajuta – viss kā dzīvē. Taču galvenais ir kustība, ko fiksējusi kinokamera, kas it kā kļuvusi par skatītāja acīm. Rodas sajūta, ka paši visur esam klāt. Tas ir kino iedarbības spēka avots.
Mūsu dienās filmas demonstrē ne tikai kinoteātros, bet ari pa televīziju. Pati televīzija kļuvusi par patstāvīgo informācijas, izziņas, mākslas sistēmu. Televīziju un kino vieno dažādu izmēru ekrāns, kas darbojas dažādos apstākļos.…