Klasicisms [no latīņu valodas - classicus paraugs-] – mākslas stils un tam atbilstošā estētikas teorija laikposmā no 17.gs. līdz 19.gs. sākumam.
Klasicisms izveidojās laikā, kad notika pāreja no feodālisma iekārtas uz kapitālismu, un tā principos atspoguļojās gan absolūtās monarhijas kultūras tendences, gan topošās buržuāzijas estētiskie uzskati.
Klasicisms bija saistīts ar apgaismības laikmetu un balstījās uz filozofiskā racionālisma idejām. Par paraugu klasicisms izvirzīja antīko literatūru un mākslu, taču sižetiskās situācijas, tēli un raksturi tika bagātināti ar jaunu idejisku saturu. Tika cildinātas vispārnacionālas intereses un pievērsta uzmanība cilvēka psiholoģijai, izcelta varonība, augsti tikumiskie ideāli.
1.1.Klasicisms mūzikā
Mūzikā klasicisma attīstībā iezīmējās divi posmi:
17.gs. klasicisms, kas izauga no renesanses tradīcijām un attīstījās daļēji cīņā, daļēji mijiedarbībā ar baroka mākslu,
18.gs. klasicisms, kas pauda franču apgaismības idejas.
Parasti Rietumeiropā par klasicismu uzskata tikai tā otro posmu, bet pirmo attiecina uz baroku, taču 17.gs. mūzikā klasicisms daudzējādā ziņā bija antitēze1 barokam. Spilgtākais klasicisma pārstāvis 17.gs. bija Dž. B. Lulli (1632. - 1687). Viņa operas radās tiešā P. Korneija un Ž. Rasina traģēdiju ietekmē. Operu sižeti bija cieši saistīti ar antīko mitoloģiju, un tajās tika apdziedāti absolūtisma laikmeta ideāli. Dž. B. Lulli liriskajai traģēdijai piemita vienots, izturēts raksturs, stingra uzbūves loģika. Tās sfēra bija cēls heroisms2 un spēcīgas, cildenas kaislības. Taču Dž. B. Lulli daiļradei piemita arī baroka iezīmes, kas izpaudās viņa operu krāšņajos iestudējumos ar daudziem deju numuriem, procesijām un ainām. Līdzīga klasicisma un baroka elementu sintēze raksturīga arī itāļu nopietnās operas (opera seria) žanram, kas izkristalizējās Neapoles operas skolā A. Ceno īstenotās dramaturģiskās reformas rezultātā (pēc franču klasicistiskās traģēdijas parauga). Heoriskā opera seria ieguva žanrisku un konstruktīvu vienotību – tika reglamentēti dažādu mūzikas formu tipi un dramaturģiskās funkcijas. Bet bieži šī vienotība izrādījās formāla, priekšplānā izvirzījās intrigas pievilcība un dziedātāju virtuozā vokālā meistarība. Gan itāļu opera seria, gan Dž. B.Lulli tradīciju turpinātāju daiļrade liecināja par klasicisma zināmu pagrimumu.…
