2. PSIHOANALĪZES PSIHOLOĢISKĀ NOZĪME
Psihoanalīze ir ārstnieciska metode, kas, izmantojot psiholoģisku tehniku, mēģina dziedināt noteiktas nervozitātes (neirožu) formas.
Psihoanalītiskā terapija spēj ārstēt tādas slimības formas kā histēriskos krampjus un aiztures izpausmes, kā arī visdažādākos uzmācīgo neirožu (uzmācīgo priekšstatu un darbību) simptomus. Tie ir stāvokļi, kas nejauši rada spontānu izdziedināšanos un ir pakļauti kaprīzai, līdz šim neizprastai ārsta personiskajai ietekmei. Smagākas gara traucējumu formas psihoanalīze nespēj terapeitiski dziedināt. Taču psihožu un arī neirožu gadījumos tā paver iespēju – pirmo reizi medicīnas vēsturē – ielūkoties šo slimību mehānismā un izcelsmē.
Kā veselos, tā slimos cilvēkus raksturo ļoti daudzas mīmiskas un valodiskas izpausmes un domveidojumi, kas līdz šim nav bijuši psiholoģijas izpētes priekšmets, jo tajos tika saskatītas vienīgi organisko traucējumu sekas un dvēseles aparāta funkcijas anormālie rezultāti. Kā piemērs, šeit var minēt veselo cilvēku kļūdīšanās (pārteikšanas. pārrakstīšanas, aizmiršana utt.),simptomātisko rīcību un sapņus, neirotisko cilvēku krampju lēkmes, delīriju, vīzijas, uzmācīgas idejas un darbības. Šie fenomeni – ja vien tie, tāpat kā kļūdīšanās, nepaliek nepamanīti – norāda uz patoloģiju un ir vērsti uz to, lai tiem rastu fizioloģiskus skaidrojumus, kas pašreiz nekādā ziņā nav pietiekami. Turpretim psihoanalīzei ir izdevies pierādīt, ka to visu var padarīt saprotamu un saistīt ar mums pazīstamajiem psihiskiem procesiem, pieņemot, ka šiem fenomeniem ir tīri psiholoģiska iedaba. Tādējādi psihoanalīze ir gan ierobežojusi fizioloģisko domāšanas veidu, gan arī atkarojusi psiholoģijai lielu patoloģijas jomu. Spēcīgākie pierādījumi attiecas uz normāliem fenomeniem. Psihoanalīzei nevar pārmest, ka patoloģiskajā materiālā gūtās idejas tā attiecina uz normālo materiālu. Tās pierādījums abās jomās ir savstarpēji neatkarīgs, un psihoanalīze rāda, ka gan normālie, gan tā saucamie patoloģiskie procesi pakļaujas vieniem un tiem pašiem noteikumiem.
Vienu no minētajiem normāliem fenomeniem, t.i., no tiem, kas vērojami veselā cilvēkā, proti, kļūdīšanos, es apskatīšu detalizētāk.
Parasti labi zināmu vārdu un nosaukumu aizmiršanu, nodomu aizmiršanu, pārteikšanos, pārrakstīšanos, lietu pārvietošanu, līdz tās vairs nevar atrast, pazaudēšanu, zināmus maldus labāku zināšanu vietā, dažus ikdienas žestus un saviļņojumus – visu to, ko dēvē par veselu un normālu cilvēku kļūdīšanos, bet psiholoģija klasificē kā „izklaidību” un atvedina no noguruma, uzmanības novēršanas, vieglāku slimību blakus iedarbības. Taču analītiskie pētījumi, apmierinot visas drošticamības pretenzijas, rāda, ka visiem iepriekš minētajiem momentiem ir tikai veicinoša nozīme, kas var arī nepastāvēt.
…
