Tirdzniecība ir vissenākais saimniecisko attiecību elements. Tās galvenais mērķis ir atsevišķu indivīdu un sabiedrības vajadzību apmierināšana ierobežotu resursu apstākļos. Jau Antīkajā laikmetā cilvēki sāka saprast, ka ar viņu apdzīvotajā teritorijā esošajiem resursiem ir par maz, lai varētu pilnībā nodrošināt iedzīvotāju vajadzību izpildi. Tas bija pirmsākums preču apmaiņai starp dažādiem reģioniem, un, runājot globālā mērogā, tika radīti aizmetņi starptautiskās tirdzniecības, kas ir galvenā starptautisko ekonomisko attiecību sastāvdaļa, attīstībai. Sākotnēji gan šo funkciju īstenoja atsevišķi indivīdi, tirgojot greznumlietas un vergus. Sākot ar viduslaikiem (10. – 15.gs.) starptautiskajā tirdzniecībā iesaistījās arī pilsētas un pilsētu apvienības. Lielie Ģeogrāfiskie atklājumi (15. – 16.gs.) sekmēja atsevišķu valstu iesaistīšanos starptautiskajā tirdzniecībā. Tieši šis laiks iezīmē arī pirmo starptautiskās tirdzniecības teoriju rašanos, kas mēģināja izstrādāt un pamatot starptautiskās maiņas lietderību un izdevīgumu [1,31]. Darba autori turpmākajās lappusēs aplūkos klasiskās starptautiskās ekonomiskās skolas aizsākumu un attīstību, analizējot teorijas, kas būtiski ietekmēja turpmāko starptautiskās ekonomisko attiecību domas veidošanos un ir pamats dažādām mūsdienu teorijām par starptautisko tirdzniecību.
Merkantilisms nekādā ziņā nav klasiskās ekonomiskās teorijas sastāvdaļa, taču, lai būtu labāk izprotama klasiskās teorijas skolas veidošanās, jāpalūkojas pāris soļus attālākā pagātnē, kur aizsākās starptautiskās ekonomiskās domas attīstība.
Laika posmā no 15.gs. – 18.gs. Eiropā savu viedokli, kā nodrošināt un palielināt valsts bagātību popularizēja dažādi ekonomisti, domātāji, kurus vienā vārdā ekonomikas zinātne ir nosaukusi par merkantilistiem. Merkantilisma teorija balstījās uz ideju, ka valstij bagātību un stabilus ienākumus nodrošinās pozitīva ārējās tirdzniecības bilance. Lai to panāktu tika izvirzīts šādi priekšnosacījumi - valsts eksportam jābūt lielākam par importu, t.i., ārzemēs jāpārdod vairāk nekā jāiepērk no tām; valstij nepieciešams uzkrāt dārgmetālus – zeltu un sudrabu, jo tā ir patiesā valsts bagātība. Dārgmetālu varēja iegūt, izmantojot to kā maksāšanas līdzekli par eksportētajām precēm.
Merkantilisti lika valdībai iejaukties ārējā tirdzniecībā, ierosinot ieviest kvotas, tarifus ar nolūku aizsargāt valsts tirdzniecības pozīcijas.…
