Ievads
Klasiskās vācu filosofijas veidotāju lielākais nopelns ir dialektikas1 attīstīšana Jauno laiku filosofijā. XVII-XVIII gs. dominējušās metafiziskās2 metodes pavēra zināmas attīstības iespējas dabas zinātnēm, bet XVIII gs. otrajā pusē šīs iespējas lielā mērā jau bija izsmeltas; turklāt dabas, sabiedrības un cilvēku domāšanas vispārīgo likumsakarību noskaidrošana bija iespējama vienīgi tad, ja tika atzīts to pretrunīgums, savstarpējās sakarības un mijiedarbība. Labs modelis šo likumsakarību noskaidrošanā bija tā laika ļoti sarežģītā politiskā un kultūras dzīve.
Lai gan vairums tā laika dabas zinātņu vēl nelika nonākt pie dialektiskiem secinājumiem, klasiskā vācu filosofija jau akcentēja cilvēka apzināto rīcību, it īpaši prāta aktivitāti izziņas procesā. Savukārt prāta aktivitātes uzsvēršana un pārējo izziņas komponentu lomas mazināšana bija viens no faktoriem, kas noteica ideālistiskā pasaules uzskata dominēšanu šajā filosofijā. [2;12-13]
Klasisko Vācu filosofiju veido
Imanuels Kants,
Johans Gotlībs Fihte,
Frīdrihs Vilhelms Jozefs Šellings,
Georgs Vilhelms Frīdrihs Hēgelis.
Kants uzsver prāta lomu izziņas procesā, tajā pašā laikā parādot, ka prāts, ja tas atrāvies no pieredzes, neizbēgami nonāk pie savstarpēji pretrunīgiem spriedumiem. Viņš uzskatāja, ka ir četri šādi neatrisināmi prāta spriedumu pāri un nosauca tos par antinomijām3.
Fihte savā grāmatā “Zinātnes mācība” (1794) izvērsa Kanta filosofijas tēzes daudz konsekventāka subjektīvā ideālisma garā. Viņš parādīja, ka nav tikai četri pretrunu pāri, - pie pretrunīgiem spriedumiem varam nonākt ikvienas lietas un parādības filosofiska iztirzājuma gaitā. Fihte filosofijas vēsturē kā pirmais izvirzīja domu, ka visām zinātnēm vajadzīgs kopīgs metodoloģiskais pamats, turklāt viņš atzina, ka teorētiskā darbība nav iespējama bez praktiskas darbības.
Šellings kritizējot Fihtes filosofiju no objektīvā ideālisma pozīcijām, parādīja, ka pretrunas, kas pastāv visur, ir savstarpēji aktīvas cita pret citu, un pretrunu mijiedarbības rezultātā var rasties kaut kas jauns. Taču viņš uzskatīja, ka pretrunīgo faktoru mijiedarbību nav iespējams izteikt ar pastāvošas loģikas līdzekļiem, tā ir vienīgi nojaušama. Šādas domu gaitas rezultātā Šellings pārspīlēja intuīcijas lomu un savos vēlākajos darbos pauda atklāsmes teoriju un kristīgo mistiku, tādējādi aizejot no cīņas par zinātnes progresu. Tādu loģikas zinātni, ar kuras starpniecību var izteikt arī dialektiskus spriedumus, pirmais veidoja – vācu klasiskās filosofijas rezumētājs, izcilais
Hēgelis. Hēgeļa darbs “Filosofijas zinātņu enciklopēdija” ir sistemātiskākais un daudzpusīgākais lielā vācu domātāja sacerējums, kas vērtējams kā viņa darbības kopsavilkums un vispārīgs pārskats, “grozs ar gataviem augļiem” no visiem autora “dārziem”. Tādēļ tas ir noderīgs tiem lasītājiem, kuri grib iepazīt Hēgeļa filosofijas pamatnostādnes un rezultātus, bet kuriem nav iespēju un vēlēšanās detalizēti apgūt autora un tā priekšgājēju sacerējumus.…
