Ievads
Ar Klāva Elsberga dzeju iepazinos tikai pagājušajā vasarā, lasot dzejas krājumu „Bēdas uz nebēdu” savukārt pastiprinātu interesi ieguvu, lasot viņa mātes, Vizmas Belševicas triloģiju „Bille”, kas iepatikās no astotās klases literatūras mācību vielas. Apmeklējot skolas pasākumu, kas bija veltīts Elsberga atcerei, vienaldzīga nepaliku, jo bija iespēja satikt dzejnieka brāli Jāni, kas personīgi iepazīstināja ar Klāva biogrāfijas un daiļrades niansēm. Uzskatu, ka ir svarīgi tas, cik labi pārzina cilvēka biogrāfiju, jo tad ir vieglāk uztvert dzejoļu ideju, kas ar to ir domāts.
Lielā mērā, man šķiet, ka K.Elsbergs savos darbos izmanto līdzīgus izteiksmes līdzekļus kā A.Čaks. Uzskatāmi to demonstrē manā izlasē iekļautie dzejoļi „Eu, Rīga, azote siltā” un „Lietus”. Izlasē iekļāvu arī dzejoļus „Dzejolis, kas adresātu nesasniegs” un „Es zinu”, kurus sākumā ir grūti izprast, bet lasot vairākkārt, tie kļūst interesanti. Kā kādā intervijā ir teicis dzejnieks Knuts Skujenieks: „Uzrakstu dzejoli, kas ir it kā par neko un vienlaikus- par visu. Pēc tam cilvēks no tā velk ārā slāni pēc slāņa, visu, kas viņam vajadzīgs”. Mans favorītdzejolis ir optimisma caurstrāvotais dzejolis par piecām sienām ar nosaukumu „Citam vecim nav nevienam”. Manuprāt, dzejoļa zemteksta atklāšana ir cilvēka paša ziņā, jo katrs to izprot savādāk- izprot tā, kā tajā brīdī jūtas.
Veidojot šo izlasi, sapratu, cik daudzveidīga un dažāda ir Klāva Elsberga dzeja- atkārtoti lasot dzejoļus, var atklāt ko jaunu. Dzejnieks rakstījis ļoti tēlainus un skaistus dzejoļus, kaut savā ziņā arī vienkāršus. Ir apbrīnojami, ka tik jauns cilvēks dzejoļos var attēlot dzīvi tik patiesi. Var tikai minēt kā un kas būtu, ja nebūtu atgadījies tas liktenīgais notikums ar devītā stāva logu…
…
