Dzejnieks, literatūrkritiķis, tulkotājs.
Dzejoļu krājumi „Lirika un balsis” (1978), „Iesien baltā lakatiņā” (1986), „Sēkla sniegā” (1990), literatūrkritisku rakstu un eseju krājums „Paša austs krekls” (1987).
1962. gadā Knutu Skujenieku padomju varas iestādes apcietinājušas un apsūdzējušas pretpadomju darbībā. Septiņus gadus viņš bijis ieslodzījumā Mordovijā.
Knuta Skujenieka laiks sākas reizē ar trešo atmodu 80. gadu beigās. 1989. gadā dzejnieku reabilitē. Presē parādās intervijas, dzejnieks intensīvi strādā, uzstājas sabiedriskos pasākumos, publicējas. Viņam raksturīga erudīcija, konkrētība, precizitāte, plašuma apjēgums un dziļš problēmas tvērums. Atmodas sākumposmā liela nozīme ir Knuta Skujenieka atziņām par skaitliski mazas un lielas tautas atšķirībām, par mazas tautas situāciju imigrantu vidū, par latviešu folkloru, kultūru un valodu.
70. gadu literārajā dzīvē ir divas spilgtas individualitātes - K. Skujenieks un U. Bērziņš. Šīs unikālās personības zina daudzas valodas, šo tautu kultūru, vēsturi, mentalitāti. Viņi tulko svešu un eksotisku valodu tekstus, tādējādi mūsu uztveri padarot krāsaināku un bagātāku. Knuts Skujenieks rakstījis: „Ja es būtu ticīgs cilvēks, savu rīta lūgšanu sāktu ar pateicību Dievam par to, ka viņš mani radījis mazai, nevis lielai nācijai piederīgu. Tas daudzējādā ziņā apgrūtina manu fizisko eksistenci, taču liek daudz dziļāk un koncentrētāk domāt ne tikai par savas nācijas, bet arī par pasaules likteni. Tā ir mazas nācijas priekšrocība - tai vairāk sāp, bet tā arī labāk redz.” Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.
Latviskā mentalitāte atklājas impresionistiskajā pasaules, cilvēku attiecību un raksturu atklāsmē, noskaņu un nianšu daudzveidībā, pustoņos un pasteļkrāsu gleznojumos. Nekas Knuta Skujenieka dzejā nav kategorisks. Ir tikai pieņēmums, ka pasaulē pastāv neskaitāmas taisnības un patiesības - katram sava. Tas arī ir dzīves raibums un sāls.…
