Uzzinot, ka notiks konkurss, kurš tiks veltīts K.Skalbes daiļradei, es kopā ar labi pazīstamu klasesbiedreni, kura raksta skolēnu zinātniski pētniecisko darbu par latviešu dzejniekiem, nolēmām aizbraukt un apskatīties K. Skalbes dzimto māju. Braucot uz Vecpiebalgu ar autobusu, mēs varējām izbaudīt Latvijas dabas skaistumu, bet, piebraucot pie K.Skalbes mājas, varējām iejusties dzejnieka izveidotajā dzīves vidē. Ienākot dzejnieka dzimtajā mājā, var sajust K. Skalbes atmosfēru, kura valda viņa darbos. Pēc manām domām, “Saulrieti” ideāli piestāvēja K. Skalbes garīgumam un dvēseles stāvoklim. Es nevaru iedomāties, ka tur dzīvotu kāds cits, bet ne K. Skalbe, jo visi priekšmeti ļoti piestāv tieši viņam. K. Skalbes dzimtā māja “Saulrieti” tika uzcelta 1926. gadā Vecpiebalgā. Cik daudz nevajadzīgi izšķiestu līdzekļu te ieguldīts, tikpat daudz prieka sagādā šī “trakā māja”, ko asprātīgie piebaldzēni iedēvējuši par Mākoņu Katrīnas vējlukturi, droši vien tādēļ, ka tā uzsēdināta pašā Incēnu kalna galā ar gala ģēveli vērstu pret Alaukstu. Vasarā savos “Saulrietos” pie Alauksta ezera dzejnieks bieži augu dienu atradās laivā, sacerot ko jaunu. K. Skalbe ļoti mīlēja kokus, tāpat kā cilvēkus, un neļāva nocirst pat vismazāko elksnīti, kurš auga un aizsedza skatu uz ezeru un kuru tikai slepenībā nozāģēja. No “Saulrietiem” var redzēt un iedvesmoties no 4 ezeriem: Alaukstu, Inesi, Taunu, Samaisīti. Savukārt, aiz kalna, mājas ielejā, pie maza dīķīša, atrodas “Saulrietu” pirts. Pirts tika celta tajā vietā, ko K. Skalbes tēvs no jaunības dienām bija paturējis prātā un aprakstījis tēlojumā “Manu bērnības dienu mēness”. “Saulrietu” lielā istaba, kuras vidus joms bija pacelts divu stāvu augstumā. Viesi no Rīgas pie lielā galda vasarās bija parasta parādība.…
