Kodolfizika ir fizikas apakšnozare, kas pēta matērijas uzbūvi subatomārā līmenī – atomu kodolu uzbūvi un to īpašības, kodolprocesus, elementārdaļiņas un to mijiedarbību. Pēc pētāmajām parādībām kodolfizika iedalās cieši savstarpēji saistītās nozarēs, starp kurām nav noteiktas robežas. Galvenās kodolfizikas nozares ir atoma kodolu vispārīgo īpašību un struktūras, kodolspēku, kodolu radioaktīvās sabrukšanas, kodolu dalīšanās un kodolreakciju pētniecība.
Kodolfizikas nozare ir neitronu fizika, kas pēta neitronu īpašības, to mijiedarbību ar kodoliem, palēnināšanu un difūziju.
Kodolfizikas nozares ir arī elementārdaļiņu fizika (pēta elementārdaļiņu īpašības, rašanos, savstarpējās mijiedarbības un pārvērtību procesus) un augsto enerģiju fizika (pēta procesus, kas noris kosmiskajā starojumā, un procesus, ko izraisa augstas enerģijas elementārdaļiņas).
Teorētiskā kodolfizika ir cieši saistīta ar eksperimentālo kodolfiziku. Galvenās eksperimentālās iekārtas ir lādētu daļiņu paātrinātāji, pētnieciskie kodolreaktori, kodolstarojuma detektori. Pētījumu metodes izstrādā kodolspektroskopija un masspektroskopija.
Atomfizikas kā zinātnes nozares attīstības pirmsākumi saistās ar radioaktivitātes atklāšanu. Radioaktivitāti 1896.g. pirmo reizi novēroja franču fiziķis Antuāns Benerels, un tā netieši bija saistīta ar iepriekšējā gadā notikušo rentgenstaru atklāšanu. Savos eksperimentos A.Benerels pārbaudīja ideju, ka luminiscence ir saistīta ar x staru jeb rentgena staru emisiju. Uz, melnā papīrā ietītas, fotoplates, novietotas urāna sāļu kristāla plāksnītes, tika pakļautas stirpai saules gaismas iedarbībai. Eksperimenta iznākumu noteica nejaušība – gadījās mākoņaina diena, un Benerels nolēma attīstīt plati, necerot uz labu uzņēmumu. Pārsteidzošā kārtā attēls bija asi iezīmējies. Benerels sāka pētīt urāna sāļu iedarbību uz fotoplati tumsā. Atklājās, ka urāns un tā savienojumi nepārtraukti emitē starus, kas iedarbojas uz foto emulsiju un spēj izraisīt jonizāciju. Šis atklājums radīja sensāciju. Sevišķi pārsteidzoša bija urāna spēja izstarot spontāni, bez jebkādas ārējas iedarbības. Benerels to nosauca par radioaktīvo starojumu.
Sistemātiskus, visu pazīstamo ķīmisko elementu pētījumus, nolūkā noskaidrot vai tie, līdzīgi urānam, ir radioaktīvi, veica zinātnieku pāris – franču fiziķis Pjērs Kirī (1859.-1906.g.) un franču-poļu fiziķe un ķīmiķe Marija Skladovska-Kirī (1867-1934.g.).
M. Skladovska-Kirī, vienlaicīgi ar vācu zinātnieku H.Šmitu, atklāja radioaktivitātes teoriju 1898.g.
1898.g. Kirī pāris atklāja jaunus ķīmiskos elementu izotopus, poloniju20984 Po un rādiju22688 Ra, kuru radioaktivitāte miljoniem reižu pārsniedza dabiskā urāna radioaktivitāti. Viņu darbs kļuva par bāzi vairākiem atklājumiem atomfizikā un ķīmijā.
Pārvērtības atomu kodolos, kuru rezultātā tie izstaro daļiņas vai kvantus, Kirī nosauca par dabisko radioaktivitāti.
1903.g. Kirī pāris ieguva pusi no Nobela prēmijas, otru pusi saņēma A.Benerels. M.Skladovska-Kirī ir pirmā sieviete, kas saņēmusi Nobela prēmiju. 1911.g. viņa saņēma savu otro Nobela prēmiju, šoreiz ķīmijā, par rādija un polonija atklāšanu un radioaktivitātes pētījumiem. M.Skladovska-Kirī ir vienīgais cilvēks, kas saņēmusi Nobela prēmiju gan fizikā, gan ķīmijā. M. Kirī, pēc vīra nāves, strādāja par Parīzes universitātes Rādija institūta Kirī laboratorijas vadītāju. …
