Šinī referātā es aprakstīšu par kodolfiziku, kas ļaus iepazīties tuvāk kā par zinātnes nozari. Man būs jāapraksta par – atoma uzbūvi; atoma kodola uzbūvi; kodolspēkiem; kodola sintēzi; kodola dalīšanos; starojuma veidiem; starojuma ietekmi uz vidi; kodolreaktori; kodolreaktoru izplatība pasaulē, Baltijā, Latvijā.
Kodolfizika ir fizikas apakšnozare, kas pēta matērijas uzbūvi subatomārā līmenī – atomu kodolu uzbūvi un to īpašības, kodolprocesus, elementārdaļiņas un to mijiedarbību. Pēc pētāmajām parādībām kodolfizika iedalās cieši savstarpēji saistītās nozarēs, starp kurām nav noteiktas robežas.
XX gs. Sakuma tika izstrādātas atomfizikas parādību pētīšanas metodes un izveidotas ierīces, kas deva iespēju ne tikai noskaidrot atoma uzbūves pamatjautājumus, bet arī novērot ķīmisko elementu pārvēršanos.
Grūtības tādu ierīču izveidošanā radīja tas apstāklis, ka eksperimentos izmantojamās daļiņas ir kādu elementu jonizēti atomi vai, piemēram, elektroni, un ierīcei ir jāreģistrē tikai vienas daļiņas nokļūšana tajā vai jāpadara redzama tās kustības trajektorija. Kā viena no pirmajām un vienkāršākajām ierīcēm daļiņu reģistrācijai tika izmantots ar luminiscējošu sastāvu pārklāts ekrāns. Tajā ekrāna vietā, kur nokļūst daļiņa ar pietiekami lielu enerģiju, rodas uzliesmojums – scintilācija (no Latīņu valodas vārda scintillatio – spīdēšana, dzirksteļošana).
Pirmo pamatierīci daļiņu reģistrācijai izgudroja H. Geigers 1908. gadā. Pēc tam kad V. Millers tālāk uzlaboja šo ierīci, tā varēja saskaitīt tajā nokļuvušas daļiņas. G e i g e r a- M i l e r a , s k a i t ī t ā j a darbība pamatojas uz to, ka caur gāzi lidojošas lādētas daļiņas jonizē gāzes atomus, ko tās sastop savā ceļā: negatīvi lādēta daļiņa, atgrūžot elektronus, izsit tos no atomiem, bet pozitīvi lādēta daļiņa, pievelkot elektronus, izrauj tos no atomiem. Skaitītājs sastāv no doba metāla cilindra, kura diametrs apmēram 3 cm. Un kuram ir plāna stikla vai alumīnija logs. Pa cilindra asi novilkts no sienām izolēts metāla pavediens. Cilindrs (kamera) piepildīts ar retinātu gāzi, piemēram, argonu. Starp cilindra sienām un pavedienu rada apmēram 1500 V lielu spriegumu, kas nav pietiekams, lai izraisītu patstāvīgu izlādi. Pavedienu iezemē caur lielas pretestības rezistoru R. Ja kamerā nokļūst daļiņas ceļā notiek gāzes atomu jonizācija un starp sienām un pavedienu rodas izlāde. Izlādes strāva rada lielu sprieguma kritumu un rezistora R, un spriegums starp pavedienu un sienām stipri samazinās. Tāpēc izlāde ātri pārtraucas. Pēc strāvas izbeigšanās viss spriegums no jauna sakoncentrējas starp kameras sienām un pavedienu un skaitītājs ir sagatavots jaunas daļiņas reģistrācijai. Spriegumu no rezistora R pievada pastiprinātāj lampas ieejai. Lampas anodķēdē ir ieslēgts skaitītāja mehānisms.
Ja daļiņām ir liela enerģija, tās spēj jonizēt gāzes atomus. To izmanto arī vienā no ievērojamākām mūsdienu fizikas ierīcēm – Vilsona kamerā. 1911. gadā angļu zinātnieks Č. Vilsons uzbūvēja ierīci, ar kuras palīdzību varēja redzēt un fotografēt lādētu lādiņu trajektorijas. …
