Kognitīvā antropoloģija1 (lat. cognitiv - zināšanas, izziņa)2 sāka veidoties 1950.gadu vidū ASV formāli semantiskās analīzes metožu attīstības robežās kā kultūras definējuma izmaiņu rezultāts un kļuva par vienu no svarīgākajām kultūrantropoloģijas koncepcijas sastāvdaļām. Agrāk, kultūra tika uztverta kā cilvēka rīcības un notikumu iekļaušana psihiskajā pasaulē, tad uz šo laiku tā tiek noteikta daudz koncentrētāk, kā zināšanu sistēma - kā konceptuāla iekšējā sistēma, kas pamato un vada cilvēka reālo rīcību notikumos. 1960.gadu vidū antropoloģiskajā pētniecībā tika noformulēts šī priekšmeta pamat teorētiskās koncepcijas un konkretizēts tā pētnieciskais virziens.
Viens no svarīgākajiem šī priekšmeta pētniecības elementiem ir pasaules uzskats, kas sasaucas ar saprāta jēdzienu. Tas ir mēģinājums rast kopīgu pavedienu cilvēces vēsturē, no kā izriet, ka cilvēces vēsture ir saprāta atklāšanās. “Pasaules aina” – atspoguļojas tajā vai citā tautā, kā priekšstati par sabiedrības locekļiem par pašiem sevi, savu darbību un aktivitāti pasaulē. “Pasaules aina” atšķiras no tādām kategorijām kā kultūras “etnoss”, domāšanas veids, “nacionālais raksturs”. Ja “nacionālā rakstura” koncepts skar pirmkārt jau skatu uz kultūru no ārējā vērotāja puses, tad “pasaules aina”, pretēji, tiek pētīta no konkrētas kultūras locekļa puses.
Lingvisktiksā antropoloģija.3 Kognitīvi – kulturālajā sistēmā tā saucamo «izvirzīto sabiedrību» grupa nav konceptuāli sarežģītāka par “primitīvās” grupas kognitīvi – kulturālo sistēmu. Daži lingvisti, pieturoties pie šīs pozīcijas, ieņēmuši sevišķu pozīciju jautājumā par domāšanu un valodu, pieņemot, ka valoda determinē (cēloniski nosaka) ļoti daudzus kultūras aspektus un tieši tāpēc attiecas arī uz domāšanas saturu. Vairāki antropologi šodien uzskata, ka šai koncepcijai nav stingras zinātniskās bāzes, tomēr turpina atbalstīt ideju par spēcīgu valodas ietekmi uz domāšanas procesu.
Kognitīvo antropoloģiju vajadzētu izskatīt kā plašu organizatorisko kompleksu, kurā nav savstarpēji tuvu teorētisko priekšstatu saistības tiem mainoties atkarībā no valsts vai kāda zinātniskā centra. Pēc vairāku zinātnes vēsturnieku domām, pie kognitīvās antropoloģijas iesākumiem pieminami vairāki amerikāņu antropologi V.Gudenafs, F.Launsberijs, H.Konklins, psihologs S.Bruners, Dž.Gudnoijs, Dž.Ostins, lingvisti D.Haims, K.Paiks u.c.1
Kognitīvās antropoloģijas uzmanība sakoncentrēta, galvenokārt, entnolingvistikas sfērā un kopējās teorijas iepazīšanā. Principā kognitīvās antropoloģijas teorijas pamatā atrodas specifisks priekšstats par kultūru kā simbolu sistēma, kas organizēti apkopoti noteikumu (likumu) veidā. Šie noteikumi, savukārt, strukturē un ierobežo cilvēcisko darbību, pie tam pati kultūra ir kā organizācijas paņēmiens un izpratne par apkārtējo darbību. No šī redzespunkta kultūra pielīdzinās «valodai», bet darbība - «runai» šo terminu izpratnē, pie kuras pieturējies F.de So-sjur. Šādi saprastas kultūras robežās «signāli», kas nāk no apkārtējās pasaules, paliek uztverošajam subjektam nenozīmīgi līdz tam, kamēr tā smadzenēs nepakļaujas kognitīvajam procesam (izziņai, apjausmai).
Šī procesa rezultātā heterogēnie signāli, kas subjekta uztverti, grupējas klasēs, pie kam par šāda grupējuma pamatu ir kultūru nosakošās pazīmes. Tādas klases ieguva nosaukumu «kognetīvās kategorijas». Pašas šīs kategorijas formējas cilvēkam atrodoties kultūras veidošanas procesā, īpaši pie valodas apgūšanas. Kā apgalvo kognitīvās antropoloģijas piekritēji, valodā iekļautas visas kognitīvās kategorijas, kas atrodas cilvēka domāšanas pamatā. Tieši šīs kategorijas arī sastāda kultūras būtību.…
