Arhitektūra ir tūkstošiem gadu uz mūsu planētas izkopta māksla radīt telpu un būves. To sauc par būvmākslu. Vienīgā no mākslām, kas tik cieši saistīta ar cilvēku sadzīvi; rada vidi, kuras lietotāji esam mēs visi. Mēs visi esam liecinieki tam, ka būves rodas, zūd; mainās cilvēku skatījums un viedoklis par to estētiskām un funkcionālām vērtībām. Katrs laikmets nāk ar savu stilu, un katra paaudze piedzīvo kāda jauna arhitektūras stila rašanos, bet ne visi to pamana; ne visiem ir interese to saskatīt un analizēt. Vecās pilsētās var atrast dažādos stilos celtas ēkas un Rīga ir viena no pilsētām, kur varam atrast gandrīz visus Eiropā pazīstamos arhitektūras stilus, mēs esam ļoti bagāti, dzīvodami Rīgā, jo mums pieder viena no skaistākajām Eiropas pilsētām, kuras vēsturiskais centrs 1997. gadā iekļauts Pasaules nozīmīgāko kultūras pieminekļu sarakstā. Mums ir tendence ievērot un aizsargāt lielās mūra ēkas, kas brīnišķi apliecina mūsu senču spēku, enerģiju un skaistuma izjūtu. Tomēr pastāv arī liela apbūves daļa, kurā dominējošais materiāls ir koks.
Rīgā ir ļoti daudz koka ēku, kas prasmīgi restaurētas varētu kļūt par mūsu pilsētas Rīgas godu un lepnumu, taču šodien Rīgas koka arhitektūru apdraud postījumi un nepietiekamas rūpes, tieši tāpēc mana zinātniski pētnieciskā darba tēma ir „Koka Rīga”, un es vēlos pievērst uzmanību šai piemirstajai nozarei, uzsverot koka ēku mantojuma tradīciju, tās valdzinājumu un atbalsta nepieciešamību.
Pērnā gada oktobrī, gaidot NATO samitu, Kalnciema ielas līdz tam necilās koka ēkas pārvērtās līdz nepazīšanai. Braucot no lidostas, jebkuram ciemiņam vairs nebija kauns rādīt satiksmes artēriju, kura tik ilgi bija gaidījusi, kad to sāks kopt, lai pamatoti kļūtu par Rīgas lepnumu. Taču vienu ēku restaurējot, netiks radīta kopējā vide. Viena varētu būt paraugmāja, bet vajag vidi kopumā.
Lai kaut ko sāktu darīt, viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem – cilvēku resursi. Latvijā to katastrofāli nepietiek teju vai katrā nozarē, nekāds izņēmums nav ēku, īpaši koka namu, restaurācija. Šis darbs saistās ar zināmu specifiku, līdz ar to būtiski atrast tādus, kas kaut ko no šīm lietām saprot, un viņu nav daudz. Bet svarīgāk par vajadzīgo un prasmīgo speciālistu piesaistīšanu šim darbam, ir mainīt sabiedrības attieksmi pret koka ēku kultūrvēsturisko vērtību: ļaut izprast to vērtību. Rīga ir bagāta ar šo mantojumu, un prasmīgi atjaunots tas būtu tikpat liels lepnums kā jūgendstila Rīga.
Šī mana darba mērķis ir apzināt koka ēkas Rīgā un, cerams, vērst sabiedrības uzmanību uz to restaurēšanu un atjaunošanu.…
