Kolektīvā uzvedība

Indivīda bisociālo dabu, kas nozīmē to, ka indivīds vienlaikus ir gan bioloģiska, gan sociāla būtne, atspoguļo jau pirms mūsu ēras radītā , Aristoteļa formula, ka “Cilvēks ir sabiedrisks dzīvnieks”.
19.gs otrajā pusē psiholoģijā parādās divi sociālo pētījumu virzieni: tautu psiholoģija un pūļa psiholoģija. Atšķirībā no tautu psiholoģijas virziena, kurš neatstāja jūtamu iespaidu uz turpmāko sociālās psiholoģijas attīstību, mūsdienu sociālā psiholoģija ir saistīta ar pūļa psiholoģiju, jo tā ir viena no psiholoģijas pamatnozarēm, kas pēta indivīda un sociālās vides savstarpējo ietekmi. Viena no indivīda un sociālās vides mijiedarbības formām ir cilvēka sociālā uzvedība. Zināms, ka cilvēku sociālā uzvedība ir vērsta uz citiem cilvēkiem un grupām, tāpēc galvenais jautājums, uz kuru meklē atbildi sociālā psiholoģija ir par to, kā cilvēku domas, jūtas un uzvedību ietekmē citi cilvēki.
Socioloģijā ir pieņemts izdalīt grupās pēc demogrāfiskajām pazīmēm- dzimuma, vecuma, kā arī pēc izglītības līmeņa, profesionālās piederības. Tradicionāli atsevišķi no sociālās grupas, vienalga, lielas vai mazas, tiek izdalīts “pūlis” jeb “masas”. Rietumu psiholoģijā šinī gadījumā tiek lietots apzīmējums “kolektīvs” – kopējā darbībā iesaistīti cilvēki ar minimālu, tiešu, savstarpēju mijiedarbību. Daudzi mūsdienu psihologi vairs necenšas tik stingri norobežot jēdzienus (grupa un pūlis). …